“Tu mīli mammu vairāk nekā mani! Tu viņai visu laiku kaut ko pērc, kamēr es jau trīs gadus staigāju apkārt vienā un tajā pašā mētelī!” – viņa sūdzējās, kad bija pagājuši divi mēneši kopš viņas atgriešanās.
“Ko tu ar to domā? Ūdeļādas mēteli, ko tu pati izvēlējies pirms gada?” – es centos saglabāt mieru un atvairīt viņas pārmetumus.
“Tu zini, ko es domāju! Šeit ir zābaki un cepure mammai! Jauni ādas cimdi! Brālim nopirki firmas kedas! Vai viņi to vispār bija pelnījuši? Viņi atnāca ar visu, kas vien bija palicis no ciema, un tagad viņi priecājas, ka tu viņus tā lutini!” – viņa izkliedza visu savu aizvainojumu vienā elpas vilcienā.
Tad es sapratu.
Mana sieva, kura pati nopelnīja daudz mazāk par mani un gandrīz vienmēr dzīvoja uz mana rēķina, tagad pārmeta man par to, ka esmu iegādājies lietas savai mammai un brālim. Cilvēkiem, kuri visu savu dzīvi bija centušies taupīt, lai mamma varētu palīdzēt brālim iegūt izglītību labā pilsētas augstskolā.
“Ej prom. Es nevēlos tevi vairs redzēt. Tu nekad nemīlēji mani, tikai manu naudu. Es beidzot to sapratu,” – es teicu viņai mierīgi, bet stingri, nolēmis pateikt visu, ko domāju par viņas pēdējām apsūdzībām.
“Kā tu vispār uzdrošinies ar mani tā runāt?! Kas tu esi?!” – viņa kliedza, cenšoties pierādīt savu pārākumu.
Es klusēju nākamās desmit minūtes, kamēr viņa turpināja mani apvainot, aizskarot gan mani, gan manu ģimeni.
Tad sarunā iesaistījās mamma.
“Zini, dēls, mēs laikam iesim. Atvainojiet, ka sagādājām jums tik daudz neērtību. Mēs droši vien esam palikuši pārāk ilgi,” – viņa klusi sacīja, ieliekot sievas rokās kādu papīru.
Tas bija īpašuma dāvinājuma līgums par māju. Uz manas sievas vārda.
Kad sieva to izlasīja, viņa palika mēma. Mamma un brālis bija ļoti noraizējušies, ka, dzīvojot pie mums, varētu radīt neērtības vai apkaunot mūs.
Viņi bija nolēmuši atstāt mūsu dzīvokli, atstājot aiz sevis ne tikai mieru, bet arī šo dāvanu – lai pierādītu, ka viņu nodomi bija tikai cēli.
Lai mazliet izlīdzinātu attiecības ar vedeklu un mazinātu spriedzi pēc savas ierašanās, mana mamma izlēma viņai uzdāvināt ļoti vērtīgu dāvanu. Viņa saprata, ka esmu ģimenes galvenais apgādnieks un ka vecā māja ciematā nekādā veidā nepalīdzēs manā ienākumu veidošanā.
Kad mamma iedeva sievai dāvinājuma aktu uz māju, tas viņu pilnībā pārsteidza. Tikai pirms desmit minūtēm viņa bija izteikusi asus vārdus vīramātei, bet tagad šī pati sieviete sniedza viņai dokumentu, kas ļāva rīkoties ar īpašumu pēc saviem ieskatiem.
“Paldies, mammu. Tiešām vērtīga dāvana. Jo no šī brīža VIŅA dzīvos mājā, kas tagad pieder tikai VIŅAI,” es sacīju, skatoties uz sievu un skaidri liekot viņai saprast savu lēmumu.
Sievai sejā bija redzams apmulsums. Viņa stāvēja ar dokumentu rokās, pilnīgi nezinot, kā reaģēt vai ko darīt tālāk.
“Ej. Man bija patīkami tevi atkal redzēt, bet tu pati pieņēmi visus lēmumus. Mana māte un brālis manā dzīvē ir paveikuši tik daudz, ka es jūtos pienākumu atdot viņiem labvēlību. Tagad, kad esmu dzīvē kaut ko sasniedzis, tas ir mans veids, kā pateikties. Ja tu to nesaproti un vērtē cilvēkus tikai pēc viņu maka lieluma, tad mums ar tevi nav, kurp iet kopā,” es teicu savus pēdējos vārdus.
Sieva klusēja. Viņas acīs bija redzamas asaras, un viņa viegli šņukstēja. Tad viņa sakrāmēja savu modernās itāļu ādas koferi un devās prom uz ciemu.
Es paliku pilsētas dzīvoklī kopā ar mammu un brāli. Bijušajai sievai, kā jau bija pieklājīgi, atstāju automašīnu un daļu no kopējiem līdzekļiem.
Par to, kur viņa tagad ir vai kā viņai klājas, man nav ne jausmas. Bet man tas vairs nav svarīgi. Galvenais, ka esmu palicis kopā ar savu ģimeni – tiem, kuri mani patiešām mīl un novērtē nevis par manu maciņa biezumu, bet par to, kas es esmu kā cilvēks.
