“Būtu labi, ja tava mamma atnāktu viena! Bet viņa velk līdzi arī to savu parazītbrāli!” – mana sieva jau stundu nevarēja nomierināties, dusmojoties par pēkšņo vīramātes lēmumu pārcelties pie mums uz Rīgu.
Viņas neapmierinātības iemesls ir saprotams – mana mamma, nogurusi no dzīves lauku ciematā, beidzot pieņēma manu piedāvājumu pārcelties dzīvot pie mums uz galvaspilsētu.
Tiesa, viņa neizlēma to darīt viena – līdzi brauks arī mans brālis, 17 gadus vecs pusaudzis, kurš dzīvo kopā ar mammu un gatavojas pabeigt skolu.
Pēc ciemata standartiem mūsu dzīve Rīgā šķiet izcila – mums ir plašs trīsistabu dzīvoklis ar 120 kvadrātmetru platību, ērti izvietots dzīvojamā rajonā pie autobusa pieturas. Tāpat mums ir vasarnīca ar šūpolēm un divas ārzemju automašīnas. Šķiet, ka visi apstākļi ir ideālai, mūsdienīgai ģimenes dzīvei, ko esam paši nopelnījuši ar smagu darbu.
Vienīgais trūkums – bez bērniem un ikdienā esot gandrīz vienmēr darbā, mūsu plašais dzīvoklis bieži šķiet tukšs un pat nedaudz vientuļš. Brīvajā laikā es laboju datorus, savukārt mana sieva ada vai pļāpā ar draugiem, un dažkārt pat nesarunājamies.
“Es visu dzīvi esmu pavadījusi laukos, kur vienmēr ir kāds, ar ko parunāt. Un tagad tu vilksi pie mums pusciemu!”
– sieva turpināja pārmetumus pēc manām ziņām par ģimenes ierašanos.
“Labāk nesūdzies, bet kaut reizi būtu aizbraukusi pie mammas uz laukiem un viņai palīdzējusi,” es atbildēju, nespējot noslēpt neapmierinātību.
Man šķiet, ka mana sieva izturas netaisnīgi pret maniem radiem, īpaši pret mammu. Viņa gandrīz nekad neapmeklē viņu, lai gan es, neraugoties uz aizņemtību darbā, cenšos katru mēnesi aizbraukt pie mammas.
Dažkārt man izdodas aizbraukt pat divas vai trīs reizes mēnesī, jo zinu, ka viņai vienai ar mājas darbiem un pusaudzi ir grūti tikt galā.
Visa gada laikā mana sieva apmeklēja manu mammu tikai divas reizes. Un arī tad – lai paņemtu burkas ar rūpīgi konservētiem ziemas krājumiem un ogām, kuras mamma bija visu vasaru lasījusi, lai pacienātu savu “mīļo vedeklu”.
“Mana mamma dzīvos pie mums. Mans brālis arī paliks šeit. Ja tas tev neder, vari apgriezties un doties uz savu ciematu visos četros virzienos!”
– es vairs nevarēju savaldīties pēc kārtējā sievas aizvainojošā pārmetuma, kas bija pilnīgi nepelnīts.
“Nu, lūdzu! Tāpēc es aiziešu! Paskatīsimies, kā tu dziedāsi, kad pēc mēneša dzīves kopā ar savu mammu un to parazītbrāli šis dzīvoklis pārvērtīsies par šķūni!” – viņa atcirta, sarkastiski cenšoties mani ievainot. Dusmās viņa sakoda lūpu.
Pusstundu vēlāk viņa jau stāvēja pie durvīm ar savu moderno ādas koferi, ko es biju nopircis pirms pāris gadiem ārzemju ceļojumiem. Tagad tas bija pilns ar viņas mantām, gatavs aizvešanai no mūsu mājām.
Es nevienu nespiežu palikt, it īpaši tos, kuri neciena manu ģimeni. Jo īpaši, ja mana mamma un brālis vienmēr ir bijuši laipni pret viņu. Ikreiz, kad viņa devās uz “viņu ciematu”, viņi ar prieku klāja galdu un centās viņu iepriecināt.
Negaidītais pavērsiens:
Sieva aizgāja. Es sagaidīju mammu un brāli, un mēs sākām dzīvot kopā Rīgā. Tagad mūsu “mīļais ciemats” ir tikai atmiņās – dzīvojam ērtākos un modernākos pilsētas apstākļos.
Ir pagājuši trīs mēneši. Šajā laikā sieva ir izdzīvojusi visus iespējamās histērijas posmus. Pirmo mēnesi viņa izmisīgi mēģināja man pierādīt, ka man nav taisnība.
Sieva mēģināja uz mani iedarboties dažādos veidos. Viņa sūtīja draudīgas īsziņas (par laimi, tās bija domātas tikai man, citādi jau sen būtu pieprasījusi jaunu zīmogu pasē manai mammai un brālim), zvanīja un apelēja pie “sirdsapziņas”.
Tad viņa sāka izmantot savstarpējās paziņas. Viņas draugi, sekojot viņas lūgumam, rakstīja man un jautāja: “Kāpēc tu tā dari Tamārai? Vai tiešām esi tik slikts cilvēks?”
Otrajā mēnesī, ko sieva pavadīja vecāku dzīvoklī kopā ar mammu, tēvu un jaunāko brāli, viņa jau sāka atklāti izrādīt nožēlu.
Viņa rakstīja man, ka viņai vienmēr ļoti patikusi dzīve laukos, ka mana mamma garšīgi gatavo ēst, bet viņai ir nepieciešams atbalsts virtuvē. Tajā brīdī man jau bija skaidrs – viņa vēlētos atgriezties.
Trešais dzīves mēnesis vecāku mājās bija grūtāks nekā iepriekšējie divi. Sieva sāka zvanīt un rakstīt man 5–10 reizes dienā, lūdzot iespēju atgriezties.
Vienā no šiem zvaniem viņa, pilnīgā izmisumā, kliedza klausulē kā ievainots dzīvnieks. Mana mamma, dzirdot sarunu, mani pierunāja: “Dod savai sievai vēl vienu iespēju.”
Viņa šo tēmu bija pieminējusi arī agrāk, bet sievas izteiktie vārdi mani bija pārāk aizskāruši, lai es spētu to apsvērt.
Pēc trim mēnešiem šķirtas dzīves es beidzot piekritu mēģināt vēlreiz. Taču tikai ar vienu nosacījumu: mēs visi – es, sieva, mamma un brālis – dzīvosim kopā mūsu lielajā dzīvoklī pilsētā.
Sākumā dzīvot kopā četratā visiem sagādāja zināmu prieku. Sieva atgriezās ar sajūsmu, jo dzīve tēva mājās, kur viņa bija pieradusi būt bērns, šķita daudz grūtāka nekā dzīve mūsu plašajā Rīgas dzīvoklī.
Mans brālis bija sajūsmā, jo mājās bija kāds, kas reizēm viņu aizstāvēja pret manām humorīgajām piezīmēm vai “rotaļīgajiem” pārmetumiem. Sieva un viņš ātri atrada kopīgu valodu un pat sāka sadarboties, lai stātos pretī maniem impulsīvajiem lēmumiem, kas bieži izraisīja mājas ikdienas jautrus notikumus.
Skandāls:
Vai dzīve šādā sastāvā būtu ideāla? Tas vēl bija jānoskaidro.
Mamma bija priecīga, ka virtuvē bija vēl viena palīdzīga roka. Lai arī daudzi saka, ka saimniecei mājā jābūt vienai, mūsu ģimenē sievietes prasmīgi sadalīja pienākumus tā, ka katra darīja savu darbu un vienlaikus palīdzēja citai justies kā pilnvērtīgai līdzdalībniecei.
Es sirdī biju gandarīts, ka manā dzīvē atgriezās mīļotā sieviete, kura jau sen nožēloja savus izteikumus un patiesi centās labot attiecības.
Bet drīz sākās jaunas problēmas.
Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā
