Cik aktuāls mūsdienās ir viedoklis, ka laulības pārkāpšanu var piedot tikai vīrieši? Vai arī arī sievietes ir saņēmušas “tiesības piedot” pēc laulības pārkāpšanas? Vai vispār ir vērts piedot? Mūsu respondentu viedokļi dalās.
Sieviešu viedoklis
Sievietes sāpīgi reaģē uz to. Taču daudzas no viņām atrod sevī spēku piedot laulības saglabāšanas vārdā neticīgajam laulātajam. Citas savukārt uzskata, ka pat vīrietim, kurš ir vienu reizi, ir jāatstāj ģimene un piedot vīrietim būtu kļūda.
Annas stāsts
Mūsu varone Anna, 44 gadi, Rīga.
– Cik sāpīgi jūs pārdzīvojāt mīļotā cilvēka nodevību?
– Tas bija īsts trieciens. Mēs esam precējušies jau ilgu laiku, gandrīz ceturtdaļgadsimtu kopā, mums ir pieaugusi meita. Un tad es uzzināju, ka viņa dzīvē parādījusies kāda jauna sieviete. Nezinu, kāds viņai bija iemesls meklēt precētu vīrieti, kas bija daudz vecāks par viņu pašu. Domāju, ka viņa gribēja naudu.
– Kā jūs domājat, kāpēc jūsu vīrs jūs mānija?
– Mēs esam precējušies jau gadiem ilgi, esam pieraduši viens pie otra. Iespējams, viņš vēlējās svaigas, aizraujošas sajūtas, kā jaunībā.
– Kā jūs reaģējāt uz to?
– Es vienkārši pateicu vīram, ka es visu zinu un nav jēgas viņam to noliegt. Protams, es izlēju savas emocijas, raudāju. Vīrs aizgāja, neatnāca mājās apmēram divas nedēļas. Es pat nejautāju, kur viņš ir, es tik ļoti negribēju viņu redzēt. Man bija žēl sevis un meitas, kura uzzināja par notikušo un arī bija ļoti sarūgtināta. Tad atgriezās mans vīrs. Mēs nerunājām, bet es redzēju, ka viņam ir kauns. Viņš piedāvāja aprunāties, teica, ka ir izdarījis ļaunu lietu, atzina savu vainu un lūdza mani viņam piedot. Es nolēmu dot viņam iespēju.
– Kāpēc jūs piedevāt?
– Jums ir jāspēj piedot un jāturpina dzīvot tālāk. Mēs visi esam cilvēki, katrs var kļūdīties. Tas, kas notika, mainīja manu attieksmi pret laulāto, bet ne tik ļoti, lai es viņu pamestu pēc daudziem laulības gadiem. Drīzāk tas man lika secināt, ka pat ļoti stipra ģimene var saskarties ar šādu situāciju. Tāpēc es viņam piedevu.
Svetlanas stāsts
Nākamā varone ir Svetlana, 29 gadi, Rīga.
– Kā jūs uzzinājāt par nodevību un kāda bija jūsu pirmā reakcija?
– Pirmā reakcija bija neizpratne. Kādā “skaistā” dienā mans vīrs atnāca mājās no darba un teica, ka viņam ir… Viņš man teica, lai eju veikt pārbaudes. Mēs ar viņu tobrīd plānojām bērnu. Tāpēc reakcija bija diezgan saprotama. Es viņam teicu, ka negribu viņu vairs redzēt. Mans vīrs sapakoja savas mantas un aizbrauca uz laukiem.
– Kad emocijas norima, vai jūs domājāt par piedošanu?
– Jā, dziļi sirdī es gribēju piedot. Bet lieta ir tāda, ka mani sadusmoja viņa vienaldzība. Ir manāms, ka viņš kaunējās par to, ka viņš saķēra… , izšķīrās no manis. Taču viņam pat prātā nenāca lūgt, lai es viņam piedodu par pašu notikušo. Cilvēks vienkārši nedomā, ka ir vainīgs.
– Tātad, vai, jūsuprāt, ir vērts piedot?
– Tas ir atkarīgs no cilvēka. Ja viņš ir vienaldzīgs pret tuvinieku sāpēm, neizjūt nožēlu un necenšas kaut kā labot situāciju, es neredzu jēgu turpināt ar viņu turpināt attiecības. Piedot var tikai tad, ja viņš patiešām saprot, ka ir kļūdījies.
Nikolas stāsts
Stāsta varone ir Nikola, 24 gadi, Liepāja.
– Cik sen jūs piedzīvojāt neuzticību?
– Pirms trim gadiem. Biju ciemos pie vecākiem, atgriezos mājās agrāk, nekā plānots. Un pieķēru vīru ar kolēģi.
– Vai jūs vīram piedevāt, vai nolēmām nekavējoties šķirties?
– Nē, es gribēju saglabāt attiecības bērna dēļ. Es pārliecināju sevi, ka tas bija atsevišķs gadījums un to var piedot. Mēs apprecējāmies agri un diezgan sasteigti, jaunajam vīram vienkārši nepietika laika. Viņš no savas puses arī centās saglabāt ģimeni kopā. Viņš lūdza man piedošanu, dāvināja man dāvanas, sāka pavadīt vairāk laika kopā ar mani. Pēc sešiem mēnešiem ģimenes dzīve atgriezās ierastajās sliedēs, un mans vīrs atsāka attiecības ar savu mīļāko.
– Pēc tam jūs nolēmāt šķirties, jūs nevarējāt piedot?
– Ne uzreiz. Es centos pārtraukt viņa kontaktus ar šo sievieti, pat uzstāju, lai vīrs aiziet no darba un atrod citu vietu. Es domāju, ka tas man palīdzēs justies labāk, bet nē. Viņš turpināja slēpt no manis telefonu, sāka bieži aiziet it kā tāpēc, lai pasēdētu ar puišiem no jaunās komandas. Kamēr viņš izklaidējās, es sēdēju mājās ar mazu bērnu un dzīvoju sevī ar greizsirdību. Kurš man varēja garantēt, ka viņš ir sporta bārā, nevis pie citas draudzenes?
– Tātad jūs varējāt piedot, bet nevarējāt atlaist šo situāciju?
– Ne gluži tā. Man likās, ka es to izdarīju. Es mēģināju sevi pārliecināt, ka esmu. Patiesībā mūsu attiecības sāka sairt jau tad, kad viņš pirmo reizi. Bez uzticēšanās nevar būt ģimene, un kā var uzticēties cilvēkam, kurš visu laiku melo? Viņam nav ne tikai mīlestības, bet pat elementāras cieņas pret savu partneri. Tāpēc es neredzu jēgu piedot šādu nodevību, pat bērna dēļ.