Daudzi dārzkopji joprojām ir pārliecināti: bez rakšanas zemi nevar “atsvaidzināt”. Saka, tikai lāpsta spēj padarīt augsni irdenu un ražu – bagātīgu. Taču speciālisti arvien biežāk apgalvo pretējo
Dobes rakšana nav palīdzība, bet gluži otrādi – kaitējums zemei. Šis process izjauc dabisko augsnes struktūru un sabojā tās ekosistēmu.
Iemesls 1
Lieta tāda, ka augšējos 15–20 centimetros augsnes dzīvo miljoniem derīgu vielu, kā arī sliekas. Tie nodrošina augsnes auglību, piesātinot to ar skābekli un pārstrādājot organiskās vielas barības vielās. Savukārt 20–40 centimetru dziļumā mīt citi – tādi, kam nepieciešama vide bez skābekļa piekļuves, jo tie darbojas ar oglekļa dioksīdu.
Kad cilvēks apgriež zemes slāņus, šie divi līmeņi mainās vietām. Rezultātā derīgās vielas no augšējā slāņa sabojājas no skābekļa trūkuma, bet dziļāk dzīvojošie – no tā pārākuma. Bioloģiskais līdzsvars tiek izjaukts, augsne kļūst trūcīgāka, mazāk irdena un ar laiku zaudē spēju noturēt mitrumu.
Turklāt, pēc speciālistu domām, bieža rakšana sabojā augsnes struktūru, īpaši tad, ja tā ir mālaina vai smilšmāla. Pēc rakšanas tā ātri sablīvējas, veidojas cieta garoza, caur kuru slikti iekļūst gan gaiss, gan ūdens. Ražība samazinās, bet augi kļūst uzņēmīgāki pret dažādām problēmām un kaitēkļiem.
Mūsdienu agronomi iesaka pāriet uz saudzīgākām augsnes apstrādes metodēm – irdināšanu, mulčēšanu, zaļmēslojuma (siderātu) un organisko mēslojumu izmantošanu. Šādas metodes saglabā dabisko dzīvību zemē, padarot to auglīgu un veselīgu bez liekām pūlēm. Citiem vārdiem sakot, lāpsta nav galvenais bagātas ražas instruments. Galvenais ir saglabāt līdzsvaru un ļaut dabai darīt savu darbu.
Pārmērīgas rakšanas rezultātā augsne patiešām kļūst “neefektīva” – tā zaudē auglību, struktūru un spēju atjaunoties. Pat ja tiek izmantots liels daudzums mēslojuma, tas nespēj kompensēt kaitējumu, kas nodarīts augsnes ekosistēmai. Lai sliekas un derīgie mikroorganismi atkal apdzīvotu augšējo slāni, nepieciešami vismaz divi, bet dažkārt pat četri gadi. Visu šo laiku zeme būs noplakusi un mazāk piemērota kultūraugu audzēšanai.
Iemesls 2
Turklāt rakšanai ir vēl viens būtisks trūkums – tā veicina strauju nezāļu augšanu. Pavasarī to parādās īpaši daudz, un iemesls tam ir tieši rudens rakšana. Parasti rudenī nezāļu sēklas paliek uz augsnes virsmas, kur daļa no tām iznīkst, izsalst no aukstuma un mitruma. Taču, apgriežot zemi, mēs iedziļinām šīs sēklas, radot tām ideālus apstākļus pārziemošanai.
Kad pavasarī zemi atkal pārrok, sēklas nonāk uz virsmas – siltā un mitrā augsnes slānī. Rezultātā nezāles sadīgst ātrāk par kultūraugiem un sāk aktīvi atņemt tiem mitrumu, saules gaismu un barības vielas. Šādas dobes prasa nepārtrauktu ravēšanu, un raža ievērojami samazinās. Tātad ierastā “rudens rakšana”, kas daudziem šķiet noderīga, patiesībā izraisa augsnes noplicināšanos, izjauc tās dabisko vidi un veicina nezāļu augšanu.
Iemesls 3
Turklāt pastāvīga rakšana bojā dabisko augsnes struktūru. Zeme, kas agrāk bija irdena, kļūst blīva un smaga. Tiek izjaukts līdzsvars starp mitrumu un gaisu, bet bez tā augi nespēj pilnvērtīgi attīstīties. Mikrokanālu sistēma, ko izveidojušas sliekas un iepriekšējo augu saknes, darbojas kā dabiska ventilācija – caur tiem mitrums nonāk dziļāk, bet skābeklis piekļūst saknēm. Pēc rakšanas šie kanāli tiek iznīdēti, un zeme burtiski pārstāj “elpot”.
Rezultātā pat pēc stipra lietus ūdens neiesūcas, bet paliek uz virsmas, veidojot peļķes, kas ātri iztvaiko. Augšējais slānis izžūst, pārvēršoties cietā garozā, bet zem tās veidojas “neefektīvs” slānis, kurā neiekļūst ne gaiss, ne barības vielas. Kultūraugu saknes sāk bojāties – tām trūkst gan mitruma, gan skābekļa, gan mikroelementu. Šādi augi kļūst vāji, biežāk nīkuļo, sliktāk zied un dod mazāku ražu.
Ko darīt?
Mūsdienu agronomi apgalvo: jo mazāk iejaukšanās dabiskajos procesos, jo veselīgāka kļūst augsne. Tāpēc galvenais dārzkopības princips šodien – saudzīga irdināšana lāpstas vietā. Tā saglabā dzīvos augsnes slāņus, palīdz tai apmainīties ar gaisu un nesagrauj mikrofloru.
Šim nolūkam izmantojiet ērtus instrumentus: Fokina plakangriezi, dakšas ar šauriem zobiem, kultivatoru vai irdinātāju–aeratoru. Galvenais – nepārgriezt augsnes slāņus, bet tikai viegli uzirdināt virskārtu, ļaujot gaisam un mitrumam iesūkties iekšā.
Lasi vēl: Gladiolu rakšana un uzglabāšana: ko darīt ar sīpoliem rudenī
Pēc ražas novākšanas neatstājiet dobes tukšas. Apsējiet tās ar siderātiem – zaļmēslojuma augiem, kas ne tikai uzlabo augsnes struktūru, bet arī piesātina to ar slāpekli, fosforu un kāliju. Šim nolūkam vislabāk der sinepes, rudzi, auzas, facēlija, āboliņš, lupīna un zirņi. Kad augi sasniedz 10–15 cm augstumu, uzmanīgi irdiniet augsni 5–7 cm dziļumā, ielabot zaļo masu iekšā. Tā satrūdēs un pārvērtīsies dabiskā mēslojumā.
Ja rudens ir auksts vai siderātu sēšanai jau ir par vēlu, augsnes auglību var atjaunot ar specializētiem līdzekļiem – piemēram, “Baikal EM-1”, “Sijanie” vai “Fitosporyn”. Šķīdumu atšķaida ūdenī pēc instrukcijas un aplaista dobes. Šie dzīvie mikroorganismi “atjauno” augsni, palielina derīgo vielu daudzumu un veicina humusa veidošanos.
Neaizmirstiet arī nomulčēt dobes virsmu – piemēram, ar salmiem, skaidām, kompostu vai sausām lapām. Tas novērsīs augsnes izžūšanu, pasargās to no sala un ļaus ziemā atjaunoties. Šāda saudzīga pieeja ne tikai saglabā dabisko līdzsvaru, bet arī atbrīvo jūs no smagas rakšanas, padarot darbu dārzā daudz vieglāku un ražu – bagātīgāku.
