Man ir 30 gadi, esmu no Rīgas un jau divreiz šķīrusies. Divas kāzas, divas šķiršanās. Tas neizklausās pēc veiksmīga mīlestības stāsta, vai ne?
Ir dienas, kad es sev jautāju – kāpēc man ir tāda pieredze? Kāpēc, pēc divām laulībām, es vēl neesmu atradusi to īsto cilvēku? Vai man kādreiz izdosies? Vai varbūt man nevajadzētu vairs meklēt?
Kad apprecējos pirmo reizi, man bija tikai 19 gadi. Tolaik šķita, ka tas ir pareizais lēmums. Kā citādi varētu būt? Es biju jauna, romantiska un naiva. Tāds ir jaunības burvība – mēs ticam, ka pasaka, kuru mums stāsta pasaku grāmatās, var kļūt par realitāti. Kristaps bija vecāks par mani, pārliecināts par savu izvēli un dzīves plāniem. Viņš bija mans pirmais īstais mīlestības piedzīvojums. Man patika, kā viņš mani apbūra, kā viņš lika man justies īpašai. Es biju viņa pasaule, viņa “princesīte”. Tas šķita ideāli.
Viss ātri mainījās
Mūsu attiecības sākās kā īsta pasaka. Kāzas bija nelielas, bet ļoti skaistas. Viss šķita perfekti, mēs izveidojām māju kopā. Taču jau pēc dažiem gadiem sākās problēmas. Viņš vairs nebija tas cilvēks, kuru iemīlēju. Viņš aizvien vairāk pavadīja laiku ārpus mājas, ar draugiem vai darbā. Es cerēju, ka tas ir tikai pārejoši, ka viņš ir noguris no darba un stresiem. Es negribēju ticēt tam, ka viņam ir citas intereses.
Pārējā pasaule apkārt turpināja griezties, bet es jutos apmulsusi, sajaukta. Es bieži jautāju sev, vai ir kaut kas ar mani ne tā? Vai es nesniedzu viņam to, kas viņam vajadzīgs? Vai es biju pārāk prasīga, varbūt par daudz gaidīju no viņa? Bet tad, pēc gadiem, viņš man pateica, ka viņam ir nepieciešama brīvība, ka viņš vēlas kaut ko citu. Viņš aizgāja. Pēc tam es ilgi nespēju aptvert, kā tas varēja notikt. Mēs bijām apsolījuši mūžīgu mīlestību, bet viņš vienkārši aizgāja, un tas man sagādāja dziļu sāpju sajūtu.
Bija tik grūti saprast, kā tas varēja notikt. Es sēdēju tukšajā dzīvoklī, kurā bija pārāk daudz atmiņu, kas vēlējās tikt aizmirstas. Klausoties klusumā un mēģinot saprast, kas īsti notika. Vēlāk es sāku redzēt, ka viņš negribēja attiecības, un tas bija sākums manam ceļojumam uz pašizaugsmi. Pirmajā šķiršanās gadā bija ļoti grūti, bet laiks dziedē. Es atguvos.
Laiks gāja un gāja
Kādu laiku biju viena. Dažreiz dzīve šķita garlaicīga, taču es arī iemācījos novērtēt mieru. Es bieži domāju par to, kā būs nākamreiz. Vai es vēl varu iemīlēties? Vai man ir vērts riskēt vēlreiz?
Pēc tam, kad man bija 25 gadi, es apprecējos vēlreiz. Es biju daudz prātīgāka, biju pārliecināta, ka šoreiz būs citādi. Es izvēlējos Andri, cilvēku, kurš šķita stabils, mierīgs, pilns drošības. Viņš bija ļoti atšķirīgs no Kristapa, bet man šķita, ka viņš ir tieši tas, ko es meklēju. Viņš nebija pārāk emocionāls, bet tas šķita kā plus, jo viņš bija atvērts, bet tomēr ievēroja noteiktu attālumu. Es biju gatava pamēģināt atkal.
Mēs kopīgi iegādājāmies dzīvokli, izveidojām savu dzīvi. Bet gāja gadi, un es sākumā nemanīju, ka kaut kas ir nepareizi. Viņš kļuva atturīgāks. Sarunas palika īsākas, klusākas. Viņš arvien biežāk strādāja līdz vēlam vakaram un atnāca mājās noguris, atsakoties no laika kopā. Tas mani biedēja. Vai viņš bija pārāk aizņemts, vai arī viņam vienkārši vairs neinteresēju es?
Kādu dienu es atradu viņa vēstules. Es izlasīju ziņas no citas sievietes. Sākumā nespēju noticēt tam, ko redzēju. Man šķita, ka tā ir tikai kļūda. Taču realitāte bija pavisam skaidra – Andris mani bija krāpis.
Šoreiz es turējos, ne tā kā pirmo reizi. Es biju dusmīga. Dusmīga uz viņu, uz sevi, uz visu. Jautāju sev – kāpēc? Vai man ir pārāk augstas prasības? Vai es pārāk daudz devu, bet neko nepaņēmu pretī? Tomēr, pat ja es sev uzdevu šos jautājumus, es zināju, ka viņa rīcība nav attaisnojama. Viņš bija izvēlējies nodot, un man nācās pieņemt, ka es nevaru neko mainīt.
Tad sākās mans nākamais dzīves etaps, kur nespēju saprast, ko tālāk no dzīves sagaidīt un kā rīkoties…
Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā
