Jauna sākuma meklējumos
Pēc šķiršanās no Andra es jutos apmulsusi un pilnīgi iztukšota. Katru dienu mani pārņēma milzīgs jautājumu vilnis par to, kas man gaida nākotnē. “Ko es darīšu tālāk? Kā man dzīvot?” bija domas, kas ik dienu virmoja manā galvā. Lai gan šķiršanās bija sāpīga un pilna ar grūtiem mirkļiem, es zināju, ka šī bija mana iespēja, lai kaut ko mainītu savā dzīvē. Es sapratu, ka tas, ko man patiesībā vajadzēja, nebija atrast kādu, kas mani “izglābs”, bet gan atgriezties pie sevis un veidot dzīvi no jauna.
Manī sāka dzimt doma: “Vai tiešām man ir jāgaida, ka kāds cits man palīdzēs kļūt laimīgai? Vai mīlestība patiešām ir tas, kas veido manu laimi?” Es pieņēmu lēmumu, ka pirmkārt ir jākoncentrējas uz sevi, jāatgūst pati sevi, jāapgūst sava iekšējā stiprība. Es izlēmu, ka vismaz gadu neuzsākšu nevienas attiecības, jo man bija nepieciešams laiks, lai apstāties un izvērtētu, kas man tiešām ir svarīgi un ko es vēlos no dzīves.
Pirmais solis šajā ceļojumā bija brauciens uz Igauniju, uz nelielu ciematu pie jūras, kuru es biju apmeklējusi bērnībā. Šī bija vieta, kas man vienmēr bija atgādinājusi par mieru un dabas tuvumu. Tagad, kad atgriezos tur kā pieauguša sieviete, es spēju pilnībā izbaudīt tās vienkāršo skaistumu un klusumu.
Tā bija vieta, kur es varēju patiesi sajust sev tuvākos pasaules ritmus. Es dzīvoju, rakstīju, domāju, lasīju grāmatas un vienkārši biju pati ar sevi. Šis bija brīdis, kad es sāku iegūt dziļāku izpratni par to, kas patiešām man ir svarīgi, un ko es vēlētos mainīt savā dzīvē. Neviens cits negaidīja no manis neko, es biju tikai es — Sanita.
Es atklāju, ka ceļošana ir viens no spēcīgākajiem veidiem, kā es varu pārtraukt ikdienas skrējienu un veltīt laiku sev un savām pārdomām. Ceļojot, es kļuvu tuvāka dabai un sajutu saikni ar cilvēkiem, kuri dzīvo mierīgāk un nevēlas steidzīgi piedzīvot katru jauno mirkli. Tas deva man daudz vairāk nekā jebkura attiecība vai dzīves pieredze. Tā bija brīvība, kas ļāva izkopt savu iekšējo pasauli un atgriezties pie savām patiesajām vērtībām.
Kad atgriezos Rīgā, es biju pilnīgi citādāka. Tas, kas iepriekš šķita galvenais — meklēt mīlestību un izpatikt citu cilvēku cerībām — vairs nebija tik būtiski. Es sāku vairāk koncentrēties uz sevi, un katru nedēļu man bija jauni atklājumi. Es pārstāju domāt par to, kas mani varētu salauzt, un sāku domāt par to, kas mani varētu stiprināt, kas mani patiesi iepriecinātu un palīdzētu augt.
Laiks pagāja, un es satiku kādu cilvēku, kurš šķita īpašs. Viņš nebija ideāls, bet viņš bija patiess un godīgs. Es sapratu, ka, lai gan attiecības var būt skaistas, tās nebūs pamatotas uz patiesu laimi, ja es nespēšu būt laimīga pati ar sevi. Es vairs nevēlējos būt atkarīga no otra cilvēka laimes, un tas nozīmēja, ka es varu ļauties attiecībām tikai tad, ja tās būtu balstītas uz patiesu cieņu un saprašanu.
Es negribēju, lai kāds kļūtu par manas dzīves piepildījumu; es vēlējos, lai mēs abi ar šo cilvēku kļūtu pilnīgāki un labāki kopā. Attiecības vairs nebija atkarīgas no tā, lai kāds mani izglābtu, bet gan no tā, lai mēs abi veidotu kopīgu dzīvi, balstoties uz savstarpēju cieņu un izpratni.
Un tā, soli pa solim, es atradu savu ceļu, nevis balstoties uz cerībām, ka kāds cits izmainīs manu dzīvi, bet gan izprotot, kāda es pati vēlos būt un kādu dzīvi vēlos dzīvot.
