Tas notika kādu ziemu. Un bija šausmīgs sals, vienkārši stindzinošs, vairāk nekā -20 grādi.
Man bija divdesmit gadi un es studēju, un apmeklēju vakarā lekcijas mazliet tālāk prom no pilsētas. Bet dzīvoju es pilsētas otrā galā, kopā ar savu mazo bērniņu, vīru un viņa vecākiem.
Un tā kādu vakaru es nācu no augstskolas, iekāpu trolejbusā un braucu mājās. Bija tumšs un ļoti, ļoti auksts.
Lasi arī: “Es vairs nevēlos precēties – es tur biju 33 gadus …” Sieviete atklāti izstāsta visu ko domā
Un trolejbuss apstājās. Kaut kas salūza – aukstuma dēļ vai citādi, nezinu, bet viss. Visi izkāpa ārā, sāka iet, kur acis rāda, bet sals – tik ļoti stindzinošs. Un arī es sāku iet, saprotot, ka esmu kaut kur aiz stacijas, lielā aukstumā, eju un nav pat nevienas laternas, kas apgaismotu man ceļu. Un arī naudas man nebija, nu tā, ka ne cik.
Tāpēc es ar kājām devos uz mājām. Bet ko tad man vajadzēja darīt? Pie manis pienāca negaidīti sieviete mana vecuma. Briesmīgā mētelī – toreiz, tajos gados mēteļi visi tādi bija, tiešām briesmīgi, kā kvadrāti, milzīgi. Tieviņa meitene, to varēja redzēt pat aiz milzīgā mēteļa, arī nosalusi, tāpat kā es.
“Uz kurieni tu ej?” – viņa jautāja. Es teicu, kurp. “Iesim kopā!” – viņa piedāvāja, un mēs gājām.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk