Bija dīvaini vienai iet pa tumšām ielām, tāpēc es pat priecājos, ka viņa man piebiedrojās. Arī apgaismojuma nebija, tikai tik, cik mēness gaisma apspīdēja mums ceļu. Un tā mēs gājām, sniegam gurstot zem smagajiem zābakiem.
Sarunāties nebija par ko, pie tam, bija tik auksts, ka to darīt nebija iespējams. Arī tālu neko redzēt nevarēja, jo acis turēt ilgi plaši atvērtas arī aukstuma dēļ bija grūti. Tā mēs gājām, ilgi. Laiku pa laikam iegājām kādā kāpņutelpā mazliet sasildīties, un tad gājām atkal.
Man noteikti bija jānokļūst mājās – mani tur gaidīja mana mazā meitiņa. Un toreiz arī telefona mājās nebija – tā bija tāda ekstra, tikai bagātniekiem, kam dzīvoklī bija stacionārais telefons.
Toreiz mēs abas bijām jaunas, mazliet pat dumjas, laikam jau neviena no mums nenojauta, ka tādā aukstumā tik ilgi ejot pa tādu stindzinošu salu, mēs varējām arī vienkārši nosalt. Tas galvā mums neienāca vispār. Mēs vienkārši gājām. Abas kopā. Un, visbeidzot, mēs tikām līdz manai mājai.
Lasi arī: “Es vairs nevēlos precēties – es tur biju 33 gadus …” Sieviete atklāti izstāsta visu ko domā
Mēs bijām gājušas patiešām ilgi, bijām pamatīgi nogurušas. Meitene parādīja ar roku uz kaimiņu māju un sāka iet turp. Tātad, viņa tur dzīvo – tievā meitene šausmīgajā kvadrātainajā mētelī.
Es atnācu mājās. Ilgi, ilgi sēdēju virtuvē, dzēru karstu tēju. Bija tik auksti, ka kādu brīdi man klabēja zobi. Bet šo meiteni es vairs nekad nesatiku. Es dažreiz speciālu gāju uz kaimiņu sētu. Pat jautāju cilvēkiem. Pat dažreiz ar mazo meitiņu staigāju ar ratiem gar to māju, kad bija jau siltāks.
Taču es viņu vairs nekad neredzēju. Viņa bija tik ļoti līdzīga tām meitenēm, kuras var redzēt vecajās, melnbaltajās fotogrāfijās – tieviņa, taču ar tik apņēmīgiem sejas vaibstiem. Mēs izglābāmies, mēs nenosalām.
Bet varbūt… nekādas meitenes nemaz nebija? Šī doma mani biedēja visvairāk… Bet varbūt tā bija būtne ne no šīs pasaules, kas palīdzēja man nenosalt, neaizmigt tajā briesmīgajā salā? Lika man iet, iet, iet, kustēties, celties un iet? Varbūt tas bija mans Sargeņģelis?
Kas vairs to zina… Taču, ja tu kādreiz nokļūsti tādā situācijā, kādā biju es – viena, ledainā naktī uz tumšas ielas, nepagriez otram muguru.