Dārza darbs vieno ģimeni, bet kad meita atteicās palīdzēt, mēs pieņēmām lēmumu, kas viņai paliks atmiņā uz ilgu laiku.
Palīdzība dārzā vecākiem nozīmē daudz vairāk nekā tikai papildu rokas. Tā nav tikai par darbu un ražu – tā ir iespēja būt kopā, elpot svaigu gaisu, parunāties un vēl vairāk satuvināties. Bieži vien šādas reizes ir vienīgā iespēja visiem satikties.
Un, ja godīgi, pēc darba vienmēr seko labākā daļa – atpūta. Vienam vasarnīcā ir pirts, citam netālu ezeriņš, un tad ātri tiek uzklāts galds ar pašu audzētiem labumiem. Garšas, sarunas un smiekli līdz vēlam vakaram. Bet dīvainā kārtā mēs bieži piemirstam šo skaisto sajūtu. Prāts kaut kā iegaumē tikai silto sauli un grūto darbu. Un tad vecāki klusībā aizdomājas.
Mums ar vīru vienmēr ir patikusi dzīve laukos. No pavasara līdz rudenim atstājam pilsētas dzīvokli un pārvācamies uz mūsu nelielo mājiņu dabā. Trūkst ūdensvada, televizora, bet svaigais gaiss, klusums un zvaigžņotās debesis to visu atsvērs ar uzviju.
Protams, dārzs nav rotaļlieta. Darba te vienmēr ir daudz. Katru gadu nosolos sev sēt mazāk un beidzot atpūsties vairāk… un katru gadu piemānu pati sevi. Bet, ja godīgi, man pat patīk tā rosība.
Skatos uz veikalu cenām – tomāti bez smaržas, sīpoli sapuvuši, zaļumi vārgi un pārāk dārgi. Bet mūsu dārzā viss ir citādi: sulīgi kāposti, svaigi kabači, ogas, pat sēnes dažreiz parādās. Un pats galvenais – bez ķīmijas, tikai mūsu darbs un gadiem krātā pieredze. Ja būtu vēl dažas papildu rokas, mēs varētu paveikt vēl vairāk.
Un tad pienāca brīdis, kas lika mums aizdomāties. Mūsu meita, kuru esam audzinājuši ar mīlestību un rūpēm, atteicās palīdzēt. Tas bija nepatīkami, bet mēs nolēmām viņai nezvanīt un ļaut laikam visu salikt pa vietām.
Mēs bieži aicinājām viņu ar ģimeni ciemos. No rīta mazliet pastrādāt, bet vakarā sēdēt pie galda, cept šašliku, runāties līdz zvaigznēm – vai tas neskan skaisti? Znotam gan vienmēr bija kāds iemesls nebraukt – viņš teica, ka nedēļas nogalē vēlas atpūsties pēc darba nedēļas. To var saprast. Bet meita kādā sarunā teica: “Es labprāt atbrauktu tikai atpūsties. Stādīšana, ravēšana… tas viss nav man. Produkti ir lēti – tos vieglāk nopirkt.”
Viņa tomēr brauca. Pastaigājās ar savu meitiņu, papļāpāja ar mums, bet, kad devās prom, bagāžnieks bija pilns ar mūsu dārzeņiem, augļiem, reizēm arī pienu vai gaļu. Mums nebija žēl – divatā daudz neapēdīsim. Bet kaut kur iekšēji palika viegla neskaidra sajūta.
Šovasar vīram mugura vairs nebija tik stipra kā agrāk. Viņš nevarēja ilgi stāvēt, bet zemenes šogad padevušās bagātīgi. Viena pati es nespēju visu nolasīt, tāpēc piezvanīju meitai. Domāju – kopā ātri tiktu galā.
Bet viņa atteicās. Pat ieminējās, ka sen gribējusi mums ieteikt pārdot vasarnīcu – tā tikai prasa daudz spēka un laika. “Cik gan daudz zemeņu jums diviem vajag?” viņa teica.
Es klusēju. Nolīgu divus vietējos vīriešus, lai palīdz. Viņi gan atnāca pavisam neapdomīgi un samīdīja vairāk ogu, nekā salasīja. Beigās lielāko daļu zemeņu atdevu viņiem līdzi. Bet to dienu es atceros ļoti labi.
Pēc pāris nedēļām meita pati piedāvāja atbraukt. Mēs piekritām. Viņa atveda savu meitiņu, pastaigājās, aprunājāmies. Parasti, kad viņa brauca prom, sakrāmējām maisus ar svaigajiem labumiem. Šoreiz – neko.
Viņa pasmaidīja un teica: “Mazā apvainosies, ja neko garšīgu neatvedīšu.” Bet mēs palikām pie sava – šoreiz nekā.
Viņa aizbrauca ar tukšu bagāžnieku. Bija grūti noskatīties, bet sapratām – dažas lietas jāiemācās, tikai tad tās patiešām novērtē.
Tagad vēl neesam sazvanījušies. Mēs viņu neaicinām, un arī viņa nesteidzas. Protams, mazmeitiņas pietrūkst. Taču darbi dārzā nebeidzas – kamēr pašsajūta ļauj, mēs rosāmies. Un zinu vienu: laukos laiks skrien vēl ātrāk nekā pilsētā.
