— Ej garām, ko apstājies? Muti iepletis. Tev tādas nav un nekad nebūs! Dunduks!Dunduks! – resnais puisēns sāka kaitināt, turot rokās jauno mašīnu.
— Bet tu, bet tu…tu esi resns! Lūk, tā! – noteica Valdis, un nicinājumā samiedza acis.
— Kas ir, skauž – nosmīnēja resnītis. – Tas ir tāpēc, ka man ir, ko ēst. Mani mammīte vienmēr garšīgi paēdina. Ar pīrāgiem, pelmeņiem, bet tava vecene tev dod tikai kaulus pagrauzt, – piebilda puika un sāka skaļi smieties.
Valdis no pieaugošā niknuma no visa spēka saspieda lūpas, un tās tūliņ pat kļuva baltas. Puisēns auga kopā ar vecmāmiņu, savu mammu nezināja.
Dzīvoja viņi no vecenītes nabadzīgās pensijas, saprotams, ka knapi varēja galus savilkt kopā.
Vecmāmiņa bija veca, knapi staigāja, tāpēc Valdim viss bija jānes uz saviem trauslajiem pleciem.
— Un, kad tava vecene nomirs, tevi iespundēs bērnu namā. Tur tu dabūsi, – resnītis nelikās mierā, kaitinot puiku vēl vairāk un vairāk.
— Kā tu to zini? – trakoja Valdis un mirkšķināja acis.
— Māte teica, – sausi noteica resnītis, un, no kabatas izņēmis konfekti, ņēmās skaļi ņurcīt papīrīti.
Valdis nedzirdēja neko vairāk, ko resnītis teica, viņu šokēja izdzirdētās ziņas.
Paķēris no soliņa ar izolācijas lentu aptītu spēļu kravas mašīnīti, ko viņš atrada atkritumos, puisēns skrēja uz mājām.
Pa ceļam uz mājām viņš domāja par to, ka būs viens, bez vecmāmiņas, nevienam nevajadzīgs un neviena nesaprasts.
— Vecmāmiņ, tu tikai dzīvo, labi? – puisēns ieskrēja mājās, no sejas slaucīdams asaras.
Vecmāmiņa piecēlās no gultas un apsēdās uz maliņas:
— Valdīt, dēliņ, kas noticis? Kur gan es likšos? – vecmāmiņa noteica un skaļi noklepojās.
— Māris teica, bet viņam – māte.
— Neklausies tu viņā, viņš ir slikts. Es pagulēšu, – klusām noteica vecenīte un atkal apgūlās gultā.
Valdis skatījās uz viņu un saprata, ka vecmāmiņai ir pavisam slikti. Sāka daudz klepot, gandrīz neceļas no gultas.
Bet naudas zālēm nebija, turklāt viņi bija parādā blakus esošajā veikalā.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu