Valdis apstājās pie veca spoguļa koridorā un skaļi noteica:
— Man izdosies!
Pēc pāris minūtēm viņš jau stāvēja aptiekā.
— Kundze, nu ļaujiet, es jums izmazgāšu grīdu. Vecmāmiņai ļoti vajadzīgas zāles. Bez tām viņa nomirs, bet mani aizsūtīs uz bērnu namu, – teica Valdiņš, knapi savaldīdams asaras.
— Tur tev arī ir īstā vieta, ubag! Un tagad pazūdi no šejienes! – aptiekāre ļauni vicināja ar oku. – Prom, ka es teicu.
— Kurš jums ir ļāvis tā runāt ar bērnu? – iejaucās kāda jauna meitene, kas visu laiku bija stāvējusi pie vitrīnas.
Aptiekāre uzreiz sarāvās un sāka attaisnoties.
— Kas noticis vecmāmiņai? – painteresējās svešiniece.
— Slimo, klepo – pavēris lūpas, noteica puisēns.
— Tūlīt nopirksim visu, kas viņai nepieciešams, – atbildēja meitene un sāka aptiekārei saukt Valdiņam nezināmus vārdus.
Vecenīte atlaba, un meitene ļoti bieži apciemoja gan puisēnu, gan viņa vecmāmiņu.
Kad vecenīte nomira, svešiniece adoptēja bērnu, kurš pa šo laiku bija viņai stipri pieķēries.
Šī svešiniece biju es. Valdim tagad ir divdesmit pieci gadi. Viņš ir izmācījies par ārstu, un ļoti gādīgi attiecas pret padzīvojušiem cilvēkiem.
avots: foxy-fit.ru