Annai trūka iztēles un vēl vairāk – viņa nebija apmierināta ar savu izskatu, bet viņas vīrs bieži īgņojās un jutās nenovērtēts. Katra brīvdiena Annai bija pārbaudījums: ko dāvināt vīram? Kā viņu iepriecināt?
Pats Rinalds par to daudz nedomāja – vienkārši dāvināja ziedus, smaržas (Anna tēloja sajūsmu) vai aizveda viņu uz veikalu, kur viņa stundām ilgi pazuda starp skatlogiem, rodot tajos savu sievišķīgo laimi. Tikmēr Rinalds pacietīgi gaidīja kafejnīcā kopā ar dēlu vai izmantoja laiku, lai satiktu kādu paziņu.
Annai vēlmes bija vienkāršas un saprotamas, bet viņas vīru gan neapmierināja ikdienišķie sīkumi – viņš tiecās pēc emociju uzplaiksnījumiem. Viņš nereti mājināja, ka gribētu redzēt sievu, piemēram, medmāsas vai kaķu sievietes tērpā, dejojot viņam kādu deju. Taču Anna, pēc dzemdībām izvairījās ne tikai no šādām spēlēm, bet pat sevis atklāšanas vīra klātbūtnē, un ja jā – tikai pie izslēgtas gaismas. Un tā – piecus gadus.
Lasi arī: Siltums vai sniegputenis – 8.martā mūs sagaidīs ļoti neparasti laikapstākļi
Un tagad atkal bija klāt vēl viena brīvdiena. Un kāda vēl – vīram dzimšanas diena! Anna sēdēja virtuvē, vērās aukstas kafijas tasītē un tukšā sienā, it kā tieši tur būtu atrodama atbilde uz mūžīgo jautājumu: ko dāvināt vīram? Droši vien Rinaldu atkal sagaidīs viņas dāvanu ar vilšanās pilnu sejas izteiksmi un ierasto frāzi:
— Nu, kas tas ir? Atkal zeķes vai skuveklis? Dušas želeja? Tev nav ne kripatiņas oriģinalitātes! Kāda dzīve, tādas arī dāvanas. Tu reiz varētu mani patiesi pārsteigt…
Anna smagi nopūtās, aizvēra pūdera kārbiņu un izdzēra auksto kafiju vienā rāvienā. Laiks doties uz darbu. Pusdienlaikā viņa nolēma lūgt palīdzību kolēģēm. Pie uzkodām – sviestmaizēm, zupām un jogurtiem – meitenes uzrīkoja īstu ideju vētru.
— Meitenes, palīdziet! — viņa iesaucās. — Rinalds atkal žēlojas, ka dāvanas ir garlaicīgas. Ko lai es daru?
— Ko tur daudz domāt? — Olga pašpārliecināti pasmaidīja, sakārtojot matus. — Es savam vīrietim uzdāvināšu vēderdeju. Vīriešiem tas patīk!
Citas meitens piedāvāja savas idejas… Anna smagi nopūtās. Neviena no piedāvātajām idejām viņu īsti neuzrunāja. Viņa gribēja pārsteigt Rinaldu, likt viņam beidzot apklust no sajūsmas un pateikt: “Annu, tu esi ģēnijs!”
Tad pēkšņi sarunā iesaistījās Ludmila – klusākā un neuzkrītošākā no visām kolēģēm.
— Ko teiksiet par helikoptera lidojumu? — viņa ieteica.
— Helikoptera lidojumu? — Anna neizpratnē pacēla uzacis.
— Jā, man ir pazīstams pilots Vadiks. Patiesībā viņš ir mans brālēns. Viņš var to noorganizēt.
— Tu domā, ka Rinaldam tas patiktu? Viņš tiešām nejustos garlaikots? — Anna pieķērās šai cerībai.
— Ticiet man, mans brālēns ir īsts jautrinieks! Viņš parūpēsies, lai šo lidojumu atcerētos vēl ilgi!
Anna, kuras acis iemirdzējās no satraukuma, pavērās uz kolēģēm.
— Meitenes, tā ir lieliska ideja, vai ne?
— Tā ir patiešām oriģināla! — visas piekrita un atbalstīja viņu. Taču Anna pēkšņi samulsa:
— Ak, bet tas noteikti maksās dārgi…
— Es sarunāšu atlaidi ar savu brāli! — apsolīja Ludmila.
— Sarunāts! Es nevaru sagaidīt, kāda būs viņa sejas izteiksme, kad mēs tur nonāksim!
Cena, protams, nebija no tām lētākajām. Viņiem nācās izmantot lielu daļu savu iekrājumu, bet Anna bija pārliecināta – tas būs tā vērts.
Pienāca ilgi gaidītā diena. Anna sāka modināt vīru, murminot kaut ko par svētkiem un pārsteigumu, ko viņa viņam sarūpējusi.
— Kas tad nu? — Rinalds neapmierināti nomurmināja. — Ļauj man uzminēt… Atkal zeķes un skūšanās putas?
— Nē, mīļais, — Anna noslēpumaini pasmaidīja. — Šodien tev būs neaizmirstama diena.
Rinalds atvēra acis un ievēroja, ka viņas rokās nav nevienas dāvanas.
— Gatavojamies! — viņa paziņoja. — Aizvedīsim bērnu pie vecmāmiņas un tad sāksim svinēt! Līdz galamērķim ir pusotras stundas brauciens.
Visu ceļu Rinalds lauzīja galvu, kas viņu sagaida. Pikniks dabā? Peldēšanās ledusaukstā ūdenī? Slidošana pa meža ezeru? Bet uz jebkuru viņa jautājumu Anna spītīgi atbildēja: “Nē un nē.”
Stundu vēlāk viņi piebrauca pie helikoptera pacelšanās laukuma. Rinalds, redzot priekšā stāvošo helikopteru, samulsa un pavērās uz rotējošajām lāpstām.
— Vai tas ir joks? — viņš neizpratnē jautāja.
— Nē, — lepni atbildēja Anna. — Mēs šodien lidosim virs pilsētas!
Rinalds iekāpa helikopterā, joprojām nespēdams noticēt tam, kas notiek. Viņš ar zēnisku sajūsmu aplūkoja katru detaļu, it kā būtu nonācis bērnības sapnī. Vadims, jauns un enerģisks pilots, sāka skaidrot drošības noteikumus, bet Rinalds jau iztēlojās, kā vēlāk lielīsies draugiem par šo piedzīvojumu.
Kad drošības jostas bija piesprādzētas, helikopters pacēlās gaisā. Rinalds aizrautīgi vēroja panorāmu pa logu, acīs dega sajūsma. Viņš pat paņēma Annas roku un smaidot paskatījās uz viņu.
Trakākais gan notika jau pēc tam, un tas izmainīja visu!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
