— Vai tev patīk? — viņa jautāja aizrautīgi, lai gan pašai balss nedaudz trīcēja no uztraukuma. — Es gan esmu nobijusies! Tik ļoti nobijusies!
— Kā te var baidīties, Dievs! — Rinalds iesaucās, cenšoties pārbļaut motora troksni. — Es jau esmu pieradis! Gandrīz liekas, ka visu mūžu esmu lidojis. Nekā īpaša!
Anna nopūtās, bet ciešāk sažņaudza margas, kad helikopters pēkšņi veica strauju kreiso pagriezienu. Vai tiešām viņai pat šeit neizdevās pārsteigt Rinaldu?
— Tātad, tev tas nemaz nešķiet īpašs?!
— А?
— Tu neesi pārsteigts?!
— Nu… — Rinalds vilcinājās, bet nepaspēja atbildēt, jo pēkšņi helikopters sāka dīvaini svārstīties no vienas puses uz otru.
— Ak, kaut kas nav kārtībā! — pilots pēkšņi izsaucās, it kā būtu satraukts. — Man šķiet, ka mums ir problēmas ar vadību!
Rinalds acumirklī kļuva bāls.
— Kas? Kādas problēmas?!
— Stūres sistēma nereaģē pareizi! Es negribu, lai mēs nokristu! — Vadims iesaucās, izliekoties satraucies. — Tagad, steidzami! Sagatavojieties katapultēties!
Rinalds mirkšķināja acis, mēģinot aptvert situāciju. Tikmēr Anna, kas visu to bija plānojusi, iekšēji līksmoja.
— Vai tu esi traks?! Es nekad neesmu lēcis pat no pirmā stāva!
— Ak, Rinald… — Anna teatrāli ievaidējās un pieķērās viņa piedurknei. Viņas acis atspoguļoja pilnīgas šausmas.
— Redzi to mirgojošo pogu?! Tā ir trauksme! Mums nekavējoties jākāpj ārā! Zem jūsu sēdekļiem ir avārijas sviras! — Vadims paziņoja ar visnopietnāko izteiksmi.
— Tā taču vienmēr ir mirgojusi… — nenoteikti izdvesa Rinalds.
— Ko?! Priekšniek, kas notiek?!
— Piedodiet!
Rinalds, bāls kā krīts, izmisīgi sāka meklēt sviru. Anna, cenšoties neiesmieties, tēloja to pašu. Liktenīgā svira, protams, kaut kur bija pazudusi. Tikmēr helikopters turpināja šūpoties, un Rinaldam šķita, ka viņi strauji krīt pret zemi.
— Viss ir bezcerīgi! Mēs neizglābsimies! — Rinalds izmisumā iesaucās, cieši apskaujot sievu. — Piedod man, mana mīļā, par manu spītību, piedod par visu! Es zinu, ka reizēm esmu bijis garlaicīgs… Bet es tevi mīlu! Ak, Dievs, ja vien Tu man dotu vēl vienu iespēju!
— Arī man ir žēl! — Anna teica viņam sejā. — Ka es esmu bijusi tik kautrīga un pārāk noslēgta! Dzīve ir viena! Ak, mūsu nabaga dēls!
Un tad pēkšņi helikopters izlīdzinājās, un Vadims pilnīgi mierīgā balsī paziņoja, ka situācija ir kontrolēta. Abi izelpoja un atkrita atpakaļ savos sēdekļos, elsojot tā, it kā būtu skrējuši līdz devītajam stāvam.
— Tā poga vienmēr ir mirgojusi… — Rinalds beidzot atjēdzās.
— Ak, droši vien kaut kāda elektronikas kļūme. Es palūgšu mehāniķim to pārbaudīt, — pilots nevainīgi attrauca.
— Un mēs varam tagad jau beigt lidojumu? — Rinalds apmulsis ierosināja, bet Anna neapmierināti iepleta acis.
— Kā?! Jau?! Bet vēl piecas minūtes ir apmaksātas!
— Man pietiek! Tā bija dāvana uz visu mūžu!
Neviens nepamanīja, kā pilots smaidīja ar viltīgu apmierinātību.
Kad viņi beidzot izkāpa no helikoptera un noguruši devās pie mašīnas, abi kādu brīdi sēdēja klusumā, vienkārši elpojot, dzinējam mierīgi rūcot.
— Nu… — Anna beidzot sacīja. — Piekrīti, ka tas vismaz bija neparasti un oriģināli.
Rinalds nedaudz pasmaidīja un pakratīja galvu kā zirgs, kas cenšas atgaiņāt mušas.
— Jā… To es nevaru noliegt. Bet, mīļā, nākamajās brīvdienās paliksim pie zeķēm, labi? Es sāku novērtēt ikdienišķas lietas no jauna skatu punkta. Zeķes ir drošība!
— Labi. Bet tad arī tu man martā nedāvini neko neparastu. Pietiks ar rozēm un citām klasiskām lietām.
— Bet šis lidojums… tas tiešām bija kaut kas. Man visa dzīve nogāja acu priekšā. To es atcerēšos vienmēr.
— Erm… Rinald… — Anna neveikli ievilka elpu.
— Jā?
— Atceries to tērpu, ko tu man nopirki? Rotaļīgo… leopardraksta… domātu tikai tev?
Rinald pavēra muti.
— Tu… Vai tu domā… Tu esi gatava?
— Es esmu. Un pat gribu! Jo kas zina, vai rītdiena vispār pienāks?
Novērtē katru dienu, kas tev dota!
