Sekretāres vieta reģistratūrā bija brīva jau divas nedēļas, jo iepriekšējā darbiniece devās dekrēta atvaļinājumā. Tad pēkšņi parādījās Anna. Viņa ieradās, iekārtojās, un direktors ar gandarījumu iepazīstināja kolēģus ar jauno komandas locekli.
— Nu… Mūsu direktors acīmredzot viņu izvēlējās rūpīgi, — pēc pirmās tikšanās ar Annu teica Natālija.
Anna atstāja ļoti pārliecinātas un labi koptas sievietes iespaidu – viņas izskats atbilda aktuālajām skaistuma tendencēm. Viņa radīja iespaidu par sevi kā par cilvēku, kurš zina savu vērtību un attiecīgi arī uzvedās. Kolēģēm viņas pārliecība šķita nedaudz atturīga, bet Anna jutās savā vietā.
Lasi arī: Ķīniešu burkānu sēšanas metode – izmēģiniet to un jūsu raža dubultosies
Tāpēc Natālijas komentāri par Annas darba pienākumiem saņēma klusu piekrišanu. Sievietes apmainījās daudznozīmīgiem skatieniem un pieklusināti pasmaidīja. Natālija vienmēr bija tieša un reizēm asprātīgi skarba, taču nekad ļaunprātīga.
Visiem bija skaidrs, ka Anna šajā amatā nebija nonākusi nejauši. Direktors, kuram bija laba intuīcija un vēlme piesaistīt interesantus cilvēkus, acīmredzot bija pārliecināts par savu izvēli. Anna pati šķita apmierināta ar jauno lomu un īpaši nesatraucās par attiecību veidošanu ar kolēģiem. Taču bija acīmredzams, ka viņa ātri atrada kopīgu valodu ar pašu direktoru Ivaru.
Kad biroja steiga pierima, kļuva dzirdami Ivara biežie aicinājumi:
— Ann! Man vajadzīgs tas līgums ar Efremovu.
— Anniņa, vai varētu, lūdzu, pagatavot man kafiju? Vai jau esat noskaidrojusi, kā man tā patīk? Pusi piena un vienu tējkaroti cukura, lūdzu.
Un, kad Anna ienāca kabinetā, nesot dokumentus vai kafijas tasi, Ivara sejā atspoguļojās gandarījums. Neskatoties uz savu cienījamo vecumu un dažādām veselības problēmām, viņš joprojām prata būt šarmants un novērtēja skaistu sabiedrību. Viņa ilggadējā laulība un profesionālie sasniegumi bija viņa dzīves stabilitātes pamats, taču tas neliedza viņam baudīt patīkamu atmosfēru savā birojā.
Tajos laikos arī Ivara topošā sieva bija mācījusies par šuvēju līdzīgā iestādē. Viņa bija tā, kas ar jaunā Ivara neatlaidību un enerģiju virzīja viņu uz panākumiem, iedvesmoja, sniedza atbalstu un idejas. Viņa bija klāt aģentūras pirmsākumos deviņdesmito gadu sākumā, palīdzot tai nostāties uz kājām.
Anna bieži uzturējās direktora kabinetā. Kolēģu starpā klīda dažādas runas, un daudzi bija ievērojuši, ka pēc darba viņi dažkārt bija redzami kopā – restorānos, iepirkšanās centros, veikalos. Netika palaižami garām arī Annas jaunie tērpi un rotaslietas, par kurām tika minēts, ka tās varētu būt Ivara dāvinātas. Taču šīs sarunas nebija ļaunprātīgas – kolēģi vairāk uztvēra notiekošo kā sava veida aizraujošu sižetu, kas tika apspriests gluži kā seriāls, ar dažādiem minējumiem par tālāko notikumu attīstību.
Šī tēma kļuva par vienu no biroja centrālajiem sarunu tematiem. Attiecības ar Annu kolēģu vidū bija vēsas un atturīgas – viņu neaicināja uz kopīgām sarunām un reti uzdeva liekus jautājumus. Anna pati to uztvēra ar līdzīgu attieksmi – viņa saglabāja distanci, taču reizēm varēja būt draudzīga un sirsnīga, īpaši tad, ja viņai bija nepieciešama kāda palīdzība.
Kādu rītu Katja, viena no kolēģēm, ieradās darbā vēlāk, jo bija steidzami devusies pie zobārsta. Kad Anna izdzirdēja viņas balsi, viņa draudzīgi izliecās no reģistratūras durvīm un pavēstīja:
— Ak, Katja, sveika! Es aizņēmos tavu krūzi, jo savu nejauši salauzu. Ceru, ka tev tas nav iebildumu?
Katja pārsteigumā pacēla uzacis. Anna steidzās paskaidrot:
— Direktora servīze bija palikusi viņa kabinetā, un viņš šobrīd nav uz vietas… Meitenes teica, ka vienīgā brīvā krūze ir tavējā. Es to pat nomazgāju! Tajā bija nelieli tējas traipi, bet tagad tā ir tīra.
Katja uz brīdi apstājās, viņas skatiens vispirms pievērsās savai krūzei ar pingvīnu, kas atradās pie Annas klaviatūras, bet pēc tam neviļus aizkavējās pie pašas sekretāres. Viņa īsu mirkli apdomājās un tad noteica:
— Tu vari to paturēt. Lai paliek tev!
— Tiešām? — Anna izbrīnīti paskatījās uz viņu.
Katja paņēma krūzi no galda un pasniedza to Annai:
— Man ir vēl viena. Atvilktnē, — viņa pasmaidīja un mierīgi atgriezās pie saviem darbiem.
— Hm… labi, — Anna pavirši pagrieza krūzi rokās. Bija skaidrs, ka tā nebija īsti viņas gaumē. — Paldies!
Pievienojiet zupai ābolu, bet ingveru sasaldējiet – sadzīves triki virtuvei
— Protams, nekādu problēmu, — Katja piespiedu kārtā pasmaidīja, bet vēlāk viņa tomēr apvainojās uz kolēģēm:
— Kas tas bija?!
— Piedod! Viņa ienāca, izrādījās ļoti draudzīga, un neviens īsti negribēja atteikt. Mēs teicām, ka paši tikai gribam iedzert tēju, un tava krūzīte bija vienīgā brīvā…
— It kā tas būtu mainījis kaut ko, ja es būtu bijusi klāt… — Katja sarauca pieri un nopūtās, paskatoties uz pārējām. — Paskatieties uz Ivaru, meitenes… Viņš šķiet pilnīgi apburts.
— Nu, pat gados vecs kungs var sajust jaunu enerģiju, — ironiski piebilda Natālija, viegli paceļot pirkstu. — Lai jau priecājas, kamēr var… Precīzāk sakot — kamēr viņa sieva par to neko nezina.
Kādu laiku Anna jutās visai apmierināta ar attiecību dinamiku, taču laiks ritēja uz priekšu. Viņa nebija vairs pavisam jauna meitene, bet gan 33 gadus veca sieviete ar četrpadsmitgadīgu dēlu, kurš lielākoties tika audzināts vecmāmiņas gādībā. Anna nebija gatava palikt tikai attiecību ēnā – viņa vēlējās būt Ivara dzīves centrā. Un līdz ar to – arī viņa īpašumos un biznesā.
Ivars viņai bieži sūdzējās par savu sarežģīto ģimenes dzīvi:
— Manai sievai viss vienmēr ir neapmierinoši… Tik daudz pienākumu, tik daudz prasību. Un bērni… Vienmēr kaut ko gaida, kaut ko prasa. Bet tu, Anna… Tu man esi kā patvērums. Nekad neesmu juties tik brīvs un saprasts!
— Bet mēs taču mīlam viens otru! — Anna vēlējās skaidrību. — Es gribu būt kopā ar tevi. Es negribu tevi ar kādu dalīt…
— Klusāk, klusāk, — Ivars steidzās viņu apklusināt. — Es pats visu nokārtošu, tikai esi pacietīga. Valentīnai jābūt tam gatavai. Es viņai apsolīšu atbalstu, viņai paliks dzīvoklis, es viņai nenodarīšu pāri. Bet tam visam ir vajadzīgs laiks. Mums jāgaida.
Sākumā Anna ticēja šiem solījumiem, taču pēc sešiem mēnešiem viņai sāka rasties šaubas. Viņai kļuva arvien skaidrāks, ka Ivars nesteidzas mainīt savu dzīvi. Viņa jutās apdalīta un nogurusi no gaidīšanas.
Tāpēc viņa nolēma rīkoties.
Meklējot informāciju, viņa atrada Valentīnas profilu sociālajos tīklos. Fotogrāfijās viņa redzēja vienkāršu, ikdienišķa izskata sievieti, kura bija pārsniegusi sešdesmit gadu slieksni.
Salāti “Sievasmātes sapnis”- ļoti garšīgi un sātīgi, bet gatavi vien dažās minūtēs
Tieši tas arī izraisīja nākamos notikumus un lielo seriālu, par ko raksta noslēgumā!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
