Anna sarauca degunu. Ivara sievu neizcēla ne rūpīgi uzklātais grims, ne gaumīgais apģērbs, kas viņai piešķīra solīdu izskatu. Viņa bija sieviete ar izteiktām formām, dzīves pieredzi un noteiktu raksturu. Lielākajai daļai cilvēku viņa šķistu patīkama un atklāta, taču Annai viņa raisīja zināmu nepatiku. “Un no šīs sievietes viņš nevar aiziet pie manis?! Es esmu tik daudz labāka!” viņa prātoja.
Kā jau nereti mēdz gadīties, arī Annā pamodās sacensību gars. Viņa nevēlējās pieņemt domu, ka ir otrajā vietā. Viņa vēlējās, lai būtu skaidrs – viņa ir pārāka. Un to viņai bija apliecinājis pats Ivars.
Anna nolēma rīkoties. Viņa nosūtīja Valentīnai vairākas fotogrāfijas, kurās redzams viņas vīrs savdabīgā situācijā, cerot uz reakciju. Taču pagāja stundas, un nekādas atbildes nebija. Arī nākamajā dienā Ivars izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tas Annu sadusmoja vēl vairāk. Viņa juta, ka konkurente negrasās atkāpties, un nolēma situāciju saasināt. Dusmu iespaidā viņa atstāja Valentīnas fotogrāfijās ne pārāk pieklājīgus komentārus, kas attiecās uz viņas izskatu.
Taču viņas rīcībai bija negaidītas sekas. Notikumi, kas risinājās nākamajā dienā, atstāja dziļu iespaidu uz Annu. Katru reizi, atceroties tos, viņu pārņēma nepatīkama trauksmes sajūta, un viņa vēlējās paslēpties.
Sākumā rīts šķita pavisam parasts. Anna bija savā darba vietā, bet Ivars atradās savā kabinetā. Pulksten divpadsmitos viņa dzirdēja, kā aiz recepcijas durvīm kāds pieklājīgi sasveicinās. Pēc mirkļa sekoja smagi soļi, un tad skaidri atskanēja noteikta, zemā sievietes balss:
— Kur ir sekretāre?
Pirms Anna paspēja apdomāt situāciju, durvis atvērās, un viņas priekšā stāvēja Valentīna. Viņas pārliecinātā stāja un noteiktais skatiens neļāva šaubīties – viņa nebija šeit vienkārši sarunai.
— Varbūt vari atkārtot to, ko vakar rakstīji? – Valentīna jautāja, raugoties Annā.
Biroja darbinieki, vadīti ziņkāres, palēnām pietuvojās un vēroja notiekošo. No Ivara kabineta atskanēja klusa slēdzenes noklikšķēšana – šķiet, viņš nolēma palikt tur, kur bija drošāk.
Tad viss notika pārāk ātri, lai Anna paspētu reaģēt. Vienā straujā kustībā viņa sajuta, kā viņas kleita tiek parauta pāri galvai. Satraukumā viņa satvēra savu telefonu un centās atkāpties, taču Valentīna vēl paspēja saņemt viņu aiz matiem. Apjukumā Anna izskrēja no kabineta un cauri birojam devās uz tualeti, apjukuma pilnu skatienu pavadīta.
Aizvērusies kabīnē un cenšoties nomierināties, viņa saņēma drosmi un piezvanīja policijai.
Tikmēr birojs atkal bija iegrimis klusumā. Darbinieki steidzās pie saviem darbiem, izliekoties, ka nekas nav noticis. Valentīna, savaldījusies, devās pie vīra kabineta un pieklauvēja pie durvīm.
— Ivar, varbūt laiks aprunāties? – viņa teica, vēsā mierā sakārtojot mēteli.
No kabineta atskanēja dziļa nopūta.
— Viņa mani aizvainoja! Tava darbiniece! Vai man jums parādīt, ko viņa rakstīja? Un par ko? Viņa neatlaidīgi turpināja komentēt manu izskatu?! — Valentīna bija satraukta un emociju pārņemta.
Ivars, satraukts un apjucis, ar asarām acīs zvērēja, ka tajā pašā dienā atrisinās situāciju un atbrīvosies no darbinieces, kas radījusi šo visu. Taču, saglabājot piesardzību, viņš neatvēra kabineta durvis.
Tikmēr likumsargi ieradās nekavējoties. Viens no darbiniekiem devās uz tualeti, kur bija palikusi Annas kleita, un to atnesa, taču pati sekretāre atteicās iznākt no kabīnes, izvairoties no tieša kontakta ar Valentīnu.
Savukārt Valentīna, kuru bija pārņēmušas dažādas emocijas, jau bija apsēdusies uz dīvāna, viņu ieskāva kolēģes, kas centās nomierināt. Viņa jutās slikti no pārdzīvojumiem un sūkāja tableti, kamēr Natālija vēdināja viņu ar piezīmju grāmatiņu, un Katja bija sagatavojusi glāzi ūdens.
Pamazām Valentīna no dusmām pārgāja uz skumjām. Viņa sāka skaidrot likumsargiem, ka bijusi spiesta reaģēt uz komentāriem par savu izskatu, lai gan ar šo sievieti viņa pat nebija pazīstama.
— Es esmu trīs bērnu māte, man ir sešdesmit gadu… Kā viņa vispār varēja ko tādu pateikt?
Fakts, ka Anna bija viņas vīra simpātija, šobrīd vairs nebija galvenais – Valentīnai svarīgāks bija pats aizvainojuma moments.
Vanna kļūs baltāka par pienu – viens dārzenis un pat vīles ir tīras. Labāk nekā dzelzs sūklis
Ivars iznāca no sava kabineta tikai vakarā. Viņa sieva, pirms doties prom, vēl pārjautāja:
— Kā es saprotu, šodien jūs uz tikšanos neaizkavēsieties?
— Šodien, mīļā, noteikti nē… — Ivars viņai apsolīja.
Anna nolēma nevirzīt situāciju uz tiesu un neiesniedza oficiālu sūdzību, jo bija iespējams, ka pret viņu pašu varētu tikt celta prasība par aizvainojošiem izteikumiem. Nākamajā dienā viņa vairs nebija darba vietā, un viņas tālākais liktenis palika nezināms.
Ivars turpināja savu laulības dzīvi un, šķiet, no šīs pieredzes guva mācību. Vismaz nākamajā reizē, pieņemot jaunu sekretāri, viņš koncentrējās tikai uz profesionālajām spējām, nevis izskatu. Un pēc darba devās tieši mājās – bez liekām vakara tikšanām.
