Vīrietis, kurš bērnībā piedzīvoja klīnisko aiziešanu, dalījās ar drausmīgiem stāstiem par to, ko redzējis “debesīs”. Šie piedzīvojumi viņam atstājuši neizdzēšamu iespaidu uz visu turpmāko dzīvi.
Anonīms sociālo mediju lietotājs atklāja, ka 2003. gadā, kad viņam bija tikai 15 gadu, viņš pēkšņi sabruka uz ielas bez jebkādiem iepriekšējiem brīdinājuma signāliem. Lai gan visu dienu jutās labi un nekas neliecināja par gaidāmo, pēkšņi viņu pārņēma auksti sviedri, elpošana kļuva smaga un sāpīga, un pēkšņi sekoja negaidīta “atslēgšanās”
Izrādījās, ka viņš piedzīvoja ventrikulāro fibrilāciju – bīstamus sirds ritma pukstus , kas bieži izraisa pēkšņu aiziešanu. Ārkārtas situācija notika tik negaidīti, ka pat tuvumā esošie cilvēki sākotnēji nesaprata, cik nopietna ir situācija.
Par laimi, laikus izsauktā neatliekamā medicīniskā palīdzība spēja viņu atdzīvināt un atgriezt dzīvē. Tomēr šis piedzīvojums atstāja dziļu emocionālu iespaidu, liekot pārdomāt dzīves un aiziešanas nozīmi.
Viņš atklāti dalījās ar piedzīvoto pieredzi un redzējumiem, kas viņu sagaidīja “aiz tās robežas”, sniedzot ieskatu tajā, kas daudziem joprojām ir noslēpums. Šie stāsti turpina pārsteigt un aizkustināt cilvēkus, liekot uzdot jautājumus par dzīvi, aiziešanu un to, kas mūs sagaida pēc tās.
Kad ieradās glābēji, viņi atklāja, ka pusaudža sirds ir apstājusies. Tikai pēc intensīvas atdzīvināšanas ātrās palīdzības mašīnā viņa sirds atsāka pukstēt pēc sešām minūtēm, atgriežot dzīvību viņa ķermenī.
Ceļojums ārpus realitātes
Pārsteidzoši, ka jaunietis izvairījās no ilgtermiņa bojājumiem, tomēr viņš uzskata, ka ir viens no retajiem cilvēkiem, kuri piedzīvojuši īstu “pēc aiziešanas ” pieredzi, īslaicīgi pārkāpjot mūsu pasaules robežas.
Šāda veida pieredzes jau gadiem ilgi ir piesaistījušas medicīnas un sabiedrības uzmanību. Daudzi cilvēki, kuri piedzīvojuši klīnisko aiziešanu, apgalvo, ka ir redzējuši “aizsauli” – noslēpumainu un mistisku pasauli, kas atrodas ārpus mūsu ikdienas realitātes.
Lai gan viņa stāsts balstās tikai uz personīgo pieredzi un nav zinātniski apstiprināts, viņš apgalvo, ka “savā ceļojumā uzzināja lietas par mūsu Visumu, kuras labprātāk nebūtu zinājis”.
Sākotnēji viņa pieredze bijusi mierpilna un patīkama: “Tas sākās ar gaismu – baltu, visaptverošu. Tā mani apņēma un nomierināja. Tas bija tieši tā, kā cilvēki par to stāsta – kā svētīga, garīga pieredze. Es skaidri sajutu, kā ceļoju augšup. Pārgāju cauri vairākiem vārtiem, kurus mana apdullusī apziņa tik tikko spēja apjaust. Nonācu vietā, kas šķita ārpus dimensijām, ārpus jebkādas realitātes.”
Taču viss mainījās strauji
Tomēr viņa pieredze ātri pārvērtās par murgiem. Viņš sastapās ar dīvainām būtnēm, kuru klātbūtne pamatīgi traumēja viņa psihi: “Sākumā, ņemot vērā manu kristīgo audzināšanu, es domāju, ka tie ir eņģeļi.
Savā bezķermeniskajā stāvoklī izpletu rokas, cerot uz viņu apskāvienu. Taču vietā, lai justos mīlēts, es piedzīvoju sajūtu, ka esmu saspiests viņu važās kā suns ar kakla siksnu. Mani pārņēma pazemojums un šausmas. Sešas minūtes ‘debesīs’ šķita kā vesela mūžība.”
Kad šīs liktenīgās minūtes beidzot bija pagājušas, viņš pēkšņi atgriezās savā ķermenī uz Zemes. Tomēr viņš apgalvo, ka būtnes viņam pavēlējušas: “Nesaki nevienam par mūsu eksistenci.” Pēc atgriešanās viņš jutās emocionāli sagrauts. “Es nespēju iedomāties neko briesmīgāku par to, ko piedzīvoju,” viņš dalījās savā pieredzē, piebilstot, ka ilgu laiku pēc notikuma centās dalīties ar citiem par savu piedzīvoto, taču neviens viņam īsti neticēja.
