— Es ticu. Bet tava māte neapstāsies. Viņa jau ir nolīgusi advokātu un iepazīstina ar aizbildnības darbinieku. Kas būs tālāk? Rakstīsi sūdzības? Vai viņa mēģinās man atņemt vecāku tiesības?
Rūdolfs piecēlās no galda:
— Tu pārspīlē. Mamma vienkārši uztraucas.
— Nē, jūs nenovērtējat situācijas nopietnību. Vakar dzirdēju Lieni runājam ar savu draugu. Viņa jau mani uzskata par vainīgu pie visa. Viņš domā, ka es liedzu jums izveidot jaunu ģimeni.
— Nāc, viņa ir bērns. Rīt viņa aizmirsīs.
— Viņa neaizmirsīs. Jo tava māte metodiski, dienu no dienas skalo viņai smadzenes. Un es to vairs nevaru izturēt.
— Un ko jūs piedāvājat?
— Vai nu jūs atrisiniet jautājumu ar māti, un mēs noformējam dokumentus pie notāra, vai… — Lauma apklusa. — Vai arī es iesniedzu policijai ziņojumu par vajāšanu.
— Tu to nopietni?
— Pilnīgi noteikti. Man ir liecinieki — kaimiņi, kuriem viņa sevi pieteica kā aizbildnības darbinieci. Ir skolotāji, kas apstiprinās viņas apmeklējumus skolā. Ir kāda advokāta draudu vēstule. Kā, tavuprāt, viņai tas varētu beigties?
Rūdolfs iegrima krēslā:
— Lauma , nenovedīsim to galējībās.
— Es to nesaprotu. Es aizsargāju savu meitu. Un tu?
Nākamajā dienā Rūdolfs ieradās pie savas mātes. Iraida viņu smaidot sveicināja:
— Oļeženka, nāc iekšā. Izcepu pīrāgu.
— Mammu, mums jāparunā.
— Protams, dēls. Es tikai gribēju ar jums pārrunāt dzīvokļa jautājumu. Es piekritu ļoti labam juristam.
— Biznesa nebūs.
— Ko jūs domājat, ka tas nenotiks? — Iraida sarauca pieri. — Jums ir visas tiesības uz savu daļu.
— Mammu, beidz. Es lūdzu jūs apstāties.
— Vai viņa tevi tam visam sagatavoja? Jūs vispār nedomājat par savu nākotni.
— Nē, tu nedomā par manu nākotni. Tu dari visu, lai sabojātu manas attiecības ar manu meitu.
— Es? Jā, es uztraucos tikai par savu mazmeitu!
— Vai tā ir taisnība? Kāpēc tad tu ej uz skolu? Kāpēc tu viņai saki, cik slikta ir viņas māte?
— Es tikai skaidroju bērnam patiesību.
— Kāda patiesība, mammu? Kas viņas māte it kā liedz man izveidot jaunu ģimeni? Kāpēc viņa man atņem manu dzīvokli? Tā nav taisnība.
— Dēls, tu vienkārši nesaproti. Ticība manipulē ar tevi.
— Nē, jūs mēģināt manipulēt. Es, Liene, visa situācija. Bet es vairs neļaušu tam notikt.
— Ko tu ar to domā?
— Rīt es došos pie notāra un oficiāli pieteikšu atteikšanos no prasībām pret dzīvokli. Un es ļoti lūdzu – beidz iejaukties manā dzīvē.
— Tātad jūsu māte jums tagad neko nenozīmē? — Iraidas acīs parādījās asaras. — Es visu savu dzīvi veltīju tev, un tu…
— Mammu, nesāc. Es tevi mīlu un cienu. Bet jūs pārkāpjat visas robežas. Esmu pieaugušais un varu atrisināt savas problēmas.
— Kas jūs esat pieaugušais, ja atļaujat bijušajai sievai sevi maldināt?
— Mani neviens nemaldina. Tas ir mans lēmums. Un, ja jūs viņu nepieņemsit, ja jūs nepārstāsit vajāt Veru un vērst Alīnu pret viņu, mums būs lielas problēmas.
— Tu man draudi?
— Nē, es tikai konstatēju faktu. Lauma ir gatava iesniegt iesniegumu policijai. Viņai ir liecinieki jūsu apmeklējumiem skolā, ir pierādījumi, ka jūs sevi pieteicāt kā aizbildnības darbinieku. Vai jūs saprotat, kā tas jums varētu beigties?
Iraida nobālēja:
— Viņa blefo.
— Nē, viņa neblefo. Un es viņu atbalstīšu. Jo tas, ko jūs darāt, ir nepareizi.
— Bet es gribēju to labāko.
— Es zinu. Bet izrādās kā vienmēr. Mammu, saproti – es nevēlos ar tevi strīdēties. Bet, ja tu neapstāsies, man būs jārīkojas.
Iraida apsēdās uz krēsla:
— Un ko jūs piedāvājat?
— Vispirms pārtrauciet visu šo cirku ar dzīvokli. Es neiesniegšu pieteikumu par īpašuma sadali. Punkts.
— Tu to nožēloši.
— Nē, es to nenožēlošu. Jo tas ir pareizs lēmums. Turklāt turiet prom no skolas. Ja vēlaties redzēt savu mazmeitu, sarunājieties ar mani vai Veru. Bet nekādas iniciatīvas.
— Miņa tagad runā savādāk. Viņa tevi vairs nelamā.
— Tas ir labi.
— Mammu, vai es varu aizbraukt ciemos pie vecmāmiņas nākamajā nedēļas nogalē? Viņa apsolīja man iemācīt cept pīrāgu.
— Protams, ka vari.
Viņa vēroja meitas aizmigšanu un domāja par to, cik viegli var tikt iznīcināts trauslais miers, kas tika izveidots pēc šķiršanās. Bet viņiem tas izdevās. Visi kopā.
Nākamajā dienā viņa satika Iraidu skolā. Viņa skaidri gribēja paiet garām, bet apstājās:
— Sveika!
— Labdien, Iraida.
— Es gribēju tev pateikties.
— Priekš kam?
— Par iesnieguma neiesniegšanu policijā. Jums bija visas tiesības, bet jūs to neizdarījāt.
— Es negribēju pasliktināt situāciju ne jums, ne Alīnai.
— Ziniet, es tiešām domāju, ka rīkojos sava dēla interesēs. Bet izrādījās, ka viņa vienkārši visu sabojāja.
— Galvenais, lai tu to saproti.
— Jā, es saprotu. Un es vairs neiejaukšos. Tikai… vai es varu dažreiz uzaicināt Alīnu ciemos?
— Protams, ka vari. Galu galā tu esi viņas vecmāmiņa.
