Viņi izšķīrās mierīgi un bez liekas drāmas, katrs dodoties savā dzīves ceļā. Divus gadus šķita, ka viss ir atrisināts un konfliktsituācijas palikušas pagātnē.
Taču klusumu pēkšņi pārtrauca negaidīts pavērsiens – bijusī vīramāte nolēma tiesāties par Purvciema dzīvokli, kas kādreiz bijis abu laulāto kopīgais īpašums. Šis lēmums uzjundīja vecas emocijas un radīja jaunu spriedzi starp kādreiz tik tuvajām ģimenēm
Lauma, jums ir apmeklētājs. “Viņš saka, ka jautājums ir steidzams,” telefona klausulē atskanēja sekretāres balss.
— Ilze, mans ziņojums ir svarīgs. Vai šo sarunu nevarētu pārcelt uz rītdienu?
— Viņa uzstāj. Teica, ka aizies tikai tad, kad būs parunājusi ar jums.
Lauma pacēla skatienu no datora monitora un caur stikla sienu ieraudzīja pazīstamu figūru. Signe personīgi. Nevainojami sakārtoti mati, elegants kostīms, stalta stāja.
— Labi, lūdziet viņu ienākt.
Bijušā vīra māte pārliecinoši iegāja kabinetā, paceltu galvu. Viņa apstājās pie Laumas galda:
— Labdien. Mums jārunā nopietni.
— Labdien, Signe. Apsēdieties, lūdzu.
— Es dzirdēju, ka Rūdolfs plāno apprecēties.
Lauma, izbrīnīta, pacēla uzacis:
— Es priecājos par viņu. Bet kā tas attiecas uz mani?
— Tieši attiecas. Dzīvoklis, kurā tu dzīvo kopā ar Lieni, tika iegādāts jūsu laulības laikā. Pēc likuma puse no tā pieder manam dēlam. — Signe viņu uzlūkoja augstprātīgi. — Tev nāksies atdot pusi dzīvokļa. Manam dēlam nevajadzētu īrēt dzīvokli, ja tev ir trīsistabu mājoklis.
— Atvainojiet, bet mēs šo jautājumu atrisinājām jau šķiršanās laikā. Pats Rūdolfs atteicās no pretenzijām uz dzīvokli. Manu vecāku veikto pirmo iemaksu un pārējos maksājumus veicu es pati.
— Laulības laikā viss īpašums ir dalāms, — strikti noteica Signe. — Un mutiskas vienošanās nav saistošas. Es konsultējos ar juristu. Rūdolfs var pieprasīt savu daļu. Dzīvoklis mums ir jādala, jo tas tika iegādāts laulības laikā. Un tas, ka maksāji tu, neko nenozīmē.
Kāpēc tu to dari? – Lauma klusi jautāja. – Mēs šķīrāmies mierīgi. Rūdolfs regulāri tiekas ar meitu un palīdz finansiāli.
— Tāpēc, ka viņam varētu būt jauna ģimene. Kur viņi dzīvos? Īrētā dzīvoklī, kamēr bijusī sieva ieņem trīsistabu dzīvokli? Sagatavot dokumentus dzīvokļa sadalīšanai. Mans advokāts jau visu ir aprēķinājis.
— Signe, nedarīsim to.
— Nē, mēs darīsim! — Viņas balss kļuva skarbāka. — Es neļaušu izmest īpašumu, kas likumīgi pieder manam dēlam. Padomā par maniem vārdiem. Pretējā gadījumā jautājums būs jārisina tiesā.
Signe pēkšņi piecēlās un devās uz izeju. Lauma viņai sekoja ar skatienu, sajutusi, ka rokas nodevīgi trīc. Divi salīdzinoši mierīgas dzīves gadi pēc šķiršanās bija beigušies.
Vakarā, nolikusi Lieni gulēt, viņa sastādīja bijušā vīra numuru:
— Rūdolfs, mums jārunā. Tava māte šodien ieradās pie manis darbā.
Lasi arī: 2 zvaigžņu zīmju pārstāvji, kuri var palielināt sava maciņa saturu 2025. gada februārī
— Jā, es zinu, — Rūdolfa balss skanēja nogurusi. — Viņa man piezvanīja pēc sarunas ar tevi.
— Un ko tu domā par šo?
— Lauma, tu mani pazīsti. Es neatgriežos pie saviem vārdiem. Šis dzīvoklis ir jūsu un Lienes, es uz to nepretendēju.
— Tad varbūt tev vajadzētu to paskaidrot savai mammai?
— Es jau mēģināju. Viņa uzskata, ka man nevajadzētu atteikties no sava īpašuma. Bet es saprotu — hipotēku maksāji viena, vecāki palīdzēja ar pirmo iemaksu. Un vispār, kā es varu pieteikties uz dzīvokli, kurā dzīvo mana meita?
Paldies, ka sapratāt, — Lauma nedaudz atslāba. — Jūsu māte mani šodien nobiedēja ar savu runu par tiesu.
— Vienalga. Tiesas nebūs. Es pats vēlreiz ar viņu parunāšu.
Nākamajā dienā Lauma paņēma Lieni no skolas. Meita izskatījās satraukta.
— Kas noticis, zaķīt?
— Vecmāmiņa Ira bija atnākusi uz skolu. Viņa teica, ka tu izturies pret mani slikti.
Lauma apstājās ietves vidū:
— Ko tieši viņa teica?
— Ka tu atņem tētim viņa likumīgo daļu dzīvoklī. Un ka tevis dēļ man nebūs ne brāļa, ne māsas, jo tētim nebūs kur dzīvot ar savu jauno ģimeni.
— Liene, klausies mani. Tētis pats nolēma dzīvokli atstāt mums. Viņš vēlas, lai tev būtu sava māja. Un neviens nevienam neko neatņem.
— Kāpēc tad vecmāmiņa tā saka?
— Tāpēc, ka pieaugušajiem ir dažādi viedokļi. Bet zini – mēs ar tēti vienmēr cenšamies vienoties mierīgi, vai ne?
Mājās Lauma atvēra savu e-pastu un atrada vēstuli no nepazīstama advokāta. Viņš ierosināja “īpašuma dalīšanas jautājumu atrisināt ārpustiesas kārtībā”. Kļuva skaidrs, ka Signe bija sākusi rīkoties.
Pēc dažām dienām kaimiņš kāpnēs apstādināja Laumu malā:
— Vai varat iedomāties, kāda sieviete pienāca pie manis un jautāja par jūsu ģimeni? Viņa gribēja zināt, cik ilgi jūs dzīvojat dzīvoklī un kas veica remontu. Es teicu, ka nezinu, jo mēs nesen ievācāmies. Bet viņa mani spieda ar jautājumiem, sakot, ka ir kāda svarīga lieta.
Lauma dziļi ievilka elpu, sajutusi, kā viņas dusmas sāk vārīties.
— Paldies, ka pastāstījāt, — viņa atbildēja kaimiņam un devās prom, smagi turot somu rokās. Viņa zināja, ka tas ir tikai sākums.
Tajā pašā vakarā Lauma sazinājās ar savu advokātu:
— Man šķiet, ka būs nepieciešams sagatavot dokumentus. Signe ir nopietni noskaņota. Es gribu būt gatava jebkuram pavērsienam.
Advokāts viņu mierīgi uzklausīja un teica:
— Nesatraucieties. Jūsu pozīcija ir stipra, un likums ir jūsu pusē. Ja viņa turpinās spiest, mēs atrisināsim šo jautājumu tiesiskā ceļā. Bet pagaidām darbosimies taktiski.
Lauma piekrita un nolika klausuli. Viņa apsēdās uz dīvāna, skatoties uz Lieni, kura spēlējās ar savām lellēm. Tik daudz, ko aizsargāt. Un tik daudz, ko zaudēt.
— Kāda sieviete? Kā viņa izskatījās?
— Tik cienījama, vecāka. Frizūra kārtīga, uzvalks dārgs.
Lauma sajuta, kā auksts drebulis pārskrien pār muguru. Tas nozīmēja tikai vienu — Signe nolēma nākt no citas puses, caur aizbildnību. Vakarā viņa atkal piezvanīja Rūdolfam:
— Man šķiet, ka tava māte spēlē kaut kādu spēli. Viņa ieradās Lienes skolā un tagad runā ar kaimiņiem, izliekoties par cilvēku, kas rūpējas par bērna labklājību.
— Nu… — Rūdolfs uz mirkli apklusa. — Es to no viņas negaidīju. Atvainojos, lūdzu. Es noteikti ar viņu parunāšu.
— Rūdolf, ar runāšanu vairs nepietiek. Viņa vērš mūsu meitu pret mani! Vai tu vari kaut kā ietekmēt situāciju?
— Mēģināšu. Viņa vienkārši domā, ka rīkojas manās interesēs. Viņa saka, ka esmu pārāk mīksts, ka visi mani izmanto.
— Un ko tu pats domā?
— Es domāju, ka viņa iet pārāk tālu. Bet… saproti, viņa ir mana māte. Es nevaru viņu vienkārši nosūtīt prom.
— Bet viņa var sabojāt tavas meitas dzīvi!
Iestājās gara pauze.
— Labi, es kaut ko izdomāšu, — beidzot teica Rūdolfs.
Taču situācija kļuva arvien nopietnāka. Signe sāka parādīties skolā gandrīz katru dienu. Viņa sagaidīja Lieni pēc skolas, nopirka viņai saldumus un dāvanas, vienlaikus stāstot, cik “nepareizi” uzvedas viņas māte.
Lauma ievēroja, ka meita kļūst arvien atturīgāka. Liene vairs tik bieži nedalījās ar savām domām un bieži slēdzās savā istabā. Kādu dienu Lauma nejauši dzirdēja, kā meita pa telefonu runāja ar draudzeni:
— Mana vecmāmiņa teica, ka mamma speciāli neļauj tētim dzīvot kopā ar mums. Un tagad viņš apprecēs citu sievieti, un man būs jauna ģimene. Bet mamma visu sabojā.
Lauma saprata, ka ir pienācis brīdis rīkoties izlēmīgi. Nākamajā dienā viņa paņēma brīvu dienu darbā un devās uz Rūdolfa biroju. Viņš strādāja lielā uzņēmumā par pārdošanas nodaļas vadītāju.
— Mums nopietni jārunā, — Lauma sacīja, ieejot kabinetā.
— Vai kaut kas notika?
— Jā, notika. Tava māte sistemātiski grauj manas attiecības ar mūsu meitu. Viņa vērš visus pret mani – kaimiņus, skolu, un tagad viņa ir ietekmējusi Lieni. Vai tu vispār saproti, kas notiek?
Rūdolfs nervozi bungoja ar pirkstiem pa galdu.
— Saprotu. Es mēģināju ar viņu runāt.
— Un kāds bija rezultāts?
— Viņa domā, ka rīkojas pareizi. Viņa saka, ka aizsargā manas intereses, jo es pats to nedaru.
— Un tu? Vai tu tiešām gribi mūs iesūdzēt tiesā par dzīvokli?
— Protams, nē. Bet vienā ziņā viņai ir taisnība – dzīvoklis tiešām tika pirkts laulības laikā.
Lauma uzmanīgi paskatījās uz Rūdolfu:
— Tātad tu sāki šaubīties?
— Nē, es tikai cenšos saprast situāciju.
— Te nav, ko saprast. Ir fakti: dzīvoklis tika pirkts par manu vecāku naudu un maniem ienākumiem. Tu nemaksāji ne santīma. Šķiršanās laikā tu pats teici, ka uz to nepretendēsi. Un tagad, pēc diviem gadiem, tava māte nolemj visu pārrakstīt savādāk.
— Viņa ir noraizējusies par manu nākotni.
Zvaigžņu un planētu prognoze 2025. gada februārim stāsta, ka cilvēku dzīves var negaidīti mainīties
— Un viņa neuztraucas par mazmeitas nākotni? Par to, ka Liene varētu palikt bez mājām?
— Kāpēc bez mājām? Dzīvokli var pārdot, naudu sadalīt…
— Tiešām? — Lauma juta, kā iekšā viss kļūst auksts. — Tātad tu jau par to esi domājis?
— Nē, es tikai spriežu.
— Zini, ko es tev teikšu? Tu vienmēr esi bijis labs cilvēks, Rūdolf. Godīgs un pieklājīgs. Es tevi cienīju par to. Bet tagad tu ļauj savai mātei ar tevi manipulēt. Un pats ļaunākais ir tas, ka tu viņai pakļaujies.
— Es nepakļaujos.
— Tad pierādi. Izbeidz šo absurdu. Runā ar savu māti un pasaki viņai, lai viņa vairs netuvojas skolai. Un noformēsim pie notāra dokumentu, kas apliecina tavu atteikšanos no pretenzijām uz dzīvokli.
— Priekš kam? Vai tu man netici?
Taču tad notika tas, ko negaidīja neviens!
Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā
