Sieviete bija pret to, ka pediatrs pārbauda meiteni. Viņa nelietoja autiņbiksītes, nedeva maisījumus zīdaiņiem, tomēr lai vai kādi laika apstākļu dēļ viņa kopā ar bērnu devās garās pastaigās. Viņa arī nelaida meiteni bērnudārzā, aizliedza draudzēties ar vienaudžiem. Pēc mātes domām, draudzība ar citiem bērni nenovestu ne pie kā laba. Apģērbs, ko meitene valkāja, bija laika apstākļiem nepiemērots. Sociālie dienesti regulāri apmeklēja sievietes dzīves vietu, lai noskaidrotu kādos apstākļos dzīvo mazā meitene.
Sociālie dienesti vēlējās atņemt viņai vecāku tiesības, bet pamatojumi tam izrādījās nepietiekami. No kaimiņiem bija arī informācija par sievietes rupjo izturēšanos pret bērnu, tomēr par mīlestību pret meitu nebija šaubu. Bija arī aizdomas, ka sieviete kopā ar meitu ubago, bet tas tā arī netika pierādīts. Dažreiz līdzcilvēki ģimenei palīdz nopirkt nepieciešamās lietas.
Sieviete un meitene joprojām tiek pakļautas sociālo dienestu pārbaudēm, lai pārliecinātos, ka meitene netike pakļaita briesmām. Meitene tomēr tika palaista uz skolu. Tur viņa ātri adaptējās, ir pielāgojusies un jau ir parādījusi labus rezultātus savā klasē.
Māte gribēja būt tuvu meitai pat mācību laikā, bet skolotāji spēja viņu pārliecināt, ka tas nav nepieciešams. Pēc Valentīnas vārdiem ir zināms, ka viņa sapņo par savu vasarnīcu, kur varētu audzēt ābolus Annai-Marijai. Viņa arī vēlas, lai viņai blakus būtu vīrietis, kas viņai palīdzētu audzināt meiteni.
