Šis stāsts vēlreiz apliecina, ka mūsu četrkājainie draugi spēj dāvāt beznosacījuma mīlestību un atšķirt labo no ļaunā.
Kad sabiedrībā izplatījās ziņas par kāda vienkārša klaiņojoša suņa paveikto varoņdarbu, tās raisīja dziļas emocijas un aizkustinājuma asaras.
Mūsu ciems atrodas Kalnu Altaja autonomajā apgabalā Krievijā, kur vasarās valda dienvidu klimats ar +30 grādu karstumu, bet ziemās – skarbs sals, kas var sasniegt -40 grādus un pat vairāk. Lai izdzīvotu šajā reģionā, ir nepieciešams ne tikai fiziskais spēks, bet arī stingra griba un mīlestība pret savu dzimto vietu. Neraugoties uz skarbo klimatu, apkārtējā daba šeit ir apbrīnojami skaista.
Šie īpašie apstākļi prasa izturību ne tikai no cilvēkiem, bet arī no dzīvniekiem. Kamēr pilsētas mopsis šādos laikapstākļos pārvērstos par ledus skulptūru, klaiņojošie suņi pierāda savu spēju pielāgoties. Viņi izdzīvo, nakšņo aukstumā un iztur pat bargākās ziemas, lai tikai atrastu, ar ko remdēt izsalkumu.
Diemžēl ne katram sunim ir iespēja regulāri tikt pie barības vai patverties siltā būdā. Ak, ko tur runāt! Ne katram cilvēkam Krievijā ir tā laime būt paēdušam un siltumā, kurš gan tad vēl var domāt par suņiem.
Kādā ziemas vakarā, kad ārā valdīja bargs sals, divi draugi pensionāri – Fjodors un Pjotrs – atgriezās mājās no darba.
Šie sirmgalvji bija draugi jau kopš bērnības – kopā uzauguši vienā ciemā, gājuši skolā un vēlāk strādājuši plecu pie pleca. Abi nesen bija devušies uz kaimiņu ciemu, lai palīdzētu salabot koka karkasus vietējā skolā. Lai gan pensijā viņi bija jau sen, ne Fjodors, ne Pjotrs nespēja vienkārši sēdēt mājās bezdarbībā.
Lai ceļš uz mājām būtu īsāks un interesantāks, vīri uzsāka sarunu.
– Klau, Fedja, kā tev šķiet, varbūt vasarā pastrādājam kokzāģētavā? Pamizosim baļķus! – ierosināja Pjotrs.
– Tu, Petjka, laikam neesi pie pilna prāta! – smejoties atcirta Fjodors. – Atceries, kad mēs tur pēdējo reizi strādājām? Tavs jaunākais dēls tolaik vēl gāja pamatskolā, bet tagad viņam jau trīs bērni! Šajā vecumā ar baļķiem mēs vairs netiksim galā.
Ejot garām kādai ciema mājai, kur dzīvoja sieviete vārdā Ludmila, viņu uzmanību piesaistīja suns Valets. Viņš gulēja uz lieveņa un izskatījās pavisam nožēlojams.
– Ļudka droši vien atkal piedzērusies un izsviedusi suni aukstumā! Kā gan tādus cilvēkus zeme nes! Viņu padzen no visiem darbiem, bet viņai tas nemaz nerūp, – dusmīgi noteica Pjotrs. – Trīs gadus nostrādāja par slaucēju, tad sāka dzert un aizgāja, jo, redz, grūti esot celties rītausmā. Bet pienu dzert gan viņai slinkums nav. Kuce! Es ienīstu slinkas sievietes!
– Klausies, mana sieva nesen stāstīja, ka Ļudkai pirms kāda laika piedzimis bērniņš, – piebilda Fjodors, nopietni aizdomājoties. – Bet ar ko viņa to mazuli baro, ja vienīgais, kas viņas ķermenī plūst, ir šņabis? Lai nu kā, tā ir viņas darīšana.
Fjodors pagriezās un devās Ludmilas mājas virzienā. Pagalmā valdīja tumsa – logi bija melni, un no skursteņa neplūda dūmi. Droši vien sieviete bija labi piedzērusies un gulēja. Krāsni acīmredzot viņa nebija kurinājusi jau kādu laiku. Pašai jau nekas, aukstums varbūt pat palīdzēs ātrāk attapties no dzēruma, bet kā ir ar mazuli? Bērns tādā aukstumā noteikti neizdzīvos, Fjodors ar rūpēm prātoja.
Vecais vīrs piegāja pie Valeta, kurš gulēja saritinājies ciešā gredzenā un jau bija pārklājies ar biezu sniega kārtu. Dzirdot soļus, dzīvnieks pavirzīja nogurušo purniņu uz augšu, paskatījās uz veco vīru un tad atkal nolika to atpakaļ uz ķepām, nespēkā iegrimis.
Fjodors pastiepa viņam maizes gabaliņu.
Suns, pārvarot nespēku, pacēla purnu un piecēlās uz priekšķepām. Tajā brīdī Fjodors, neskatoties uz savām pusaklajām acīm, ieraudzīja, ko Valets tik rūpīgi centās pasargāt no stindzinošā aukstuma. Uz ledainajiem lieveņa dēļiem gulēja mazulis! Tas izskatījās bez dzīvības pazīmēm.
– Petjka, ātri skrien pēc mūsu feldšeres! Jāizsauc p..l.i.c..i.ja! Šo stervu nekavējoties jāietupina cietumā! Ak Dievs, vai mazulis vēl ir dzīvs? Petjka! Kur tu esi?
Pjotrs uzreiz nesaprata, kas īsti noticis, taču nojauta, ka tas ir kaut kas briesmīgs. Skrienot tuvāk, viņš ieraudzīja, kā Fjodors novelk savu aitādas kažoku, paņem bērnu rokās, ietin to kažokā un cieši piespiež sev klāt. Reaģējot uz vecā vīra pieskārieniem un ķermeņa siltumu, mazulis pēkšņi atdzīvojās un sāka klusi pīkstēt.
Fjodors metās pie mājas durvīm un sāka nikni dauzīties pa tām. Taču aiz durvīm nebija dzirdams neviens cilvēka solis – tikai televizora skaļā skaņa pārklāja klusumu.
– Fedjka, beidz te veltīgi bungot! Viņa guļ dzēruma komā. Lai p..l.i.c.i.j.a tiek ar viņu galā! Tu pats drīz nosalsi. Skrien uz poliklīniku! – mudināja Pjotrs, steidzot draugu pieņemt saprātīgu lēmumu.
Valets pielēca kājās un nedaudz pavirzījās sāņus. Suņuks bija pieradis, ka pēc bļaustīšanās vienmēr seko sišana. Tomēr šie divi cilvēki rīkojās citādi – viņi deva viņam maizi un pat paijāja galvu. Kas notiks tālāk? Nesaprotot, suns palika guļam uz apledojušajiem lieveņa dēļiem, līdz ieradās p.o.l.i.c..i.j.a.
Tieši tad sākās stāsta trakākā daļa…
Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā