Večuks ziemas spelgonī gribēja pabarot kaimiņienes suni. Bet viņš teju zaudēja samaņu, ieraugot, kas guļ dzīvnieka azotē

Pjotrs aizskrēja uz ciema feldšeres Zinaīdas māju un ar lielām pūlēm pamodināja viņu. Par laimi, feldšere nebija dusmīga. Spriežot pēc viņas trīcošajām lūpām un samulsušās runas, Zinaīda tik tikko spēja aptvert, kas noticis. Tomēr, bez vilcināšanās, viņa kopā ar Pjotru devās uz ambulanci, kur bija jāierodas arī Fjodoram ar kažokā ievīstīto zīdaini.

Ambulancē feldšere ātri sagatavojās uzņemt pacientu ar apsaldējumu un aukstuma šoka pazīmēm. Drīz durvīs ienāca Fjodors – klabinādams zobus un smagi elpodams pēc ātrā gājiena cauri salam.

Kad viņš nonāca siltumā, viņa pašsajūta negaidīti pasliktinājās – sāka durties sirdī, un asinsspiediens strauji pacēlās. Feldšere tūlīt ķērās pie darba, veica nepieciešamās medicīniskās manipulācijas un lika Fjodoram apgulties. Viņa iedeva viņam tēju, stingri uzdodot Pjotram pieskatīt draugu, kamēr viņa pati rūpējās par zīdaini.

A.m.b..l…an.c.ē mazuli izņēma no Fjodora kažoka. Papildus tam bērns bija ietīts plānā flaneļa sedziņā un autiņbiksītēs. Uz galvas bija kokvilnas cepurīte, kas jau sen bija noslīdējusi un sapinusies ap kaklu.

Visas drēbītes bija netīras un nemainītas vismaz diennakti. Mazuļa āda bija klāta ar izsitumiem, kas liecināja par sliktu kopšanu. Sedziņa bija pilnīgi slapja. Faktiski bērns bija kails un slapjš, atrazdamies 38 grādu salam pakļauts. Tika secināts, ka Valets mazuli bija sildījis gandrīz veselu diennakti!

Pēc tam sākās ilgs lietas apstākļu noskaidrošanas process. Ierodoties p..l.i.ci.j.i., Ludmila tika nogādāta īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Izmeklētājiem viņa apgalvoja, ka mīlot savu bērnu un esot laba māte, pat visu grūtniecības laiku lietojusi vitamīnus. Jā, “vitamīnus” ar 40 grādu stiprumu!

Cilvēki nav akli – viņi redz visu. Sociālais dienests veica pārbaudi bērna dzīves apstākļos un atklāja, ka mājās trūka pat pašas nepieciešamākās lietas mazulim. Nebija vanniņas, siltas segas vai pat piemērotas cepurītes. Arī bērnam paredzētu higiēnas līdzekļu nebija – tika atrastas tikai trīs autiņbiksītes.

Kad Ludmila saņēma pirmo bērna pabalstu, viņa nolēma to nosvinēt. Viņa sapirka pilnu somu ar a.l.k..h.ol.i.s..ka..ji.em. .d.zērieniem un p.i.e..ē.r.ā..s. Tikmēr mazulis, prasot mātes pienu, kļuva nemierīgs, bet Ludmilai negribējās ar viņu krāmēties. Turklāt bērns bija n.o..u.rā.j.i.es. cauri slapjš. Pēc pirmās glāzītes Ludmila sajuta ierasto vieglumu un ieslēdza televizoru skaļāk.

Mazulis sāka neatlaidīgi raudāt, prasot ēst. Ludmila iedzēra vēl nedaudz, taču bērna raudas viņai neļāva atslābināties. Viņa, grīļodamās, piecēlās, paņēma mazuli rokās un pūta viņam sejā a.l.k.h.o.l.a dvingu. Tad viņa uzsāka ar viņu “izglītojošu sarunu,” kurā vārdi skanēja neskaidri un alkohola reibuma pārņemti.

– Kāpēc tu auro? Vai domā, ka tagad esi galvenais? Nē, es tevi baroju. Tev jāklausa mani. Aizveries, es saku!

Ludmila atraugājās un turpināja.

Viņa nolika bērnu gultā un ielēja sev nākamo grādīgā dzēriena glāzi. Turpmāko notikumu gaitu Ludmila atceras miglaini. Mazulis čīkstēja, tad sāka žagoties. Viņa nolēma bērnu nedaudz atvēsināt un nomierināt aukstumā. Viņa iznesa zīdaini uz lieveņa un nolika uz dēļiem, bet pati iegāja atpakaļ mājā un aizmiga klusumā.

Cik necilvēcīga, vienkārši zvērīga n.e..ē.lī.b.a! Ludmila gulēja līdz brīdim, kad p..l.i.c.i.j.a uzlauza mājas durvis. Viņai nekavējoties tika atņemtas vecāku tiesības. Viņa nav cienīga nest mātes vārdu. Lai viņa uz visiem laikiem paliek tikai sieviete, kura dzemdējusi šo mazo cilvēkbērnu.

Suņa sirds izrādījās daudz žēlsirdīgāka nekā mātei a.l..o.h..l.iķ.e.i., kura dzemdēja mazuli un naktī iznesa viņu aukstumā – gandrīz kailu un pilnībā neaizsargātu. Padomā pats – kuram piemīt lielāka apzināta līdzjūtība, cilvēkam vai dzīvniekam?

Valets, par mazuļa dzīvības glābšanu, saņēma no varas iestādēm īpašu suņu medaļu. Tagad viņš dzīvo kopā ar Fjodoru. Vecais vīrs dzīvniekam uzcēlis ērtu būdu, baro viņu divreiz dienā un regulāri ved pastaigās pa mežu.

Pateicīgais dzīvnieks ir kļuvis brangāks, viņa kažoks mirdz, bet acis izstaro laimi un pilnīgu uzticēšanos gādīgajam saimniekam.

Paldies, ka izlasīji šo aizkustinošo stāstu! Laipni aicināti dalīties ar savām pārdomām komentāros un izplatīt šo rakstu sociālajos tīklos!

Leave a Comment