Viņš gulēja un raudāja bērnunama gultiņā. Viņam, mazajam četrus gadus vecajam Pēterītim, bija bail. Viņš nesaprata, kur pazudusi viņa mamma un tētis. Mazā sirsniņa aiz sāpēm sarāvās, aizelsies Pēterītis sauca: “Mammīt, mammīt…!” Bet neviens nenāca, visi bērni gulēja, bet audzinātājām nebija laika kārtējā pamestā bērna asarām.
Pēterīti piedzemdēja kaut kāda narkomāne, pamesdama viņu turpat dzemdību namā. Pēc gada viņu adoptēja labvēlīga ģimene, kurā viņš nodzīvoja trīsarpus gadus.
Viņš neko no tā nezināja, bērna atmiņā nekas nebija saglabājies no pirmajiem dzīves mēnešiem. Visi uzskatīja, ka mazulim ir ļoti paveicies, ka uzreiz atradās vecāki, un viņš ar savu maziņo prātu nepaspēja apzināties, ka ir ticis pamests.
Trīsarpus gadus Pēterītis dzīvoja ģimenē, kur mamma un tētis viņu mīlēja…Pēc tam notika negaidīta laime – mamma Ieva pateica, ka viņam būs brālītis vai māsiņa. Pēterītis priecājās, pat nesapratis par ko. No šīs dienas viss mainījās. Viņš sāka sajust, ka mammai nav vajadzīgs, bet tēti vispār kaitina. Puisēns visiem spēkiem centās savu mammīti iepriecināt, apķēra viņu, līda klēpī, bet Ieva sāka attālināties no bērna.
Andris, Ievas vīrs, vienmēr bija pret adopciju. Viņš nesaprata, kā var izjust mīlestību pret būtni, kurai nav nekāda sakara ar viņu. Bet sieva bija tādā izmisumā, ka nespēja piedzemdēt viņam bērnu. Un beigu beigās viņš ļāvās pierunāties. “Es ceru, ka viss būs labi”, – viņš teica. Ceru…
Cik briesmīgi, ka tāda maza cilvēciņa liktens bija atkarīgs no cerību attaisnojuma. Viss noritēja pavisam labi. Pēterītis auga par parastu bērnu, kurš sagādā saviem vecākiem, gan prieku, gan raizes. Andris pat viņam pieķērās, kaut arī sirds dziļumos viņš tā arī Pēterīti neatzina. Tikai cerība – tas dažreiz ir tik daudz un reizē arī tik maz, kad uz kārts likts cilvēka liktenis.
Gāja gadi. Un te, – Ieva palika stāvoklī! Brīnums! Dieva pirksts! Cik gan ļoti viņš bija laimīgs, jo tas notika par spīti visām ārstu diagnozēm un prognozēm. Neviens no viņiem šajā brīdī nesaprata pašu galveno – šī dāvana viņiem tika piešķirta tikai un vienīgi Pēterīša dēļ..
Bet Pēterītis kļuva lieks, nevajadzīgs. Tētis pārstāja ar viņu spēlēties un vispār nepievērsa nekādu uzmanību, mamma vienmēr domāja par kaut ko savu. Viņu baroja, veda pastaigās kā tādu suni, bet mājās teica – “vietā!”. Viņš sāka raudāt un čurāt pa naktīm, tas briesmīgi kaitināja tēti, viņš pat Pēterīti iepļaukāja…
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu