— Nu, ja šķirties, tad šķirties…. – es atbildēju vīra pārmetumiem un atvēru drēbju skapja durvis. – Palīdzi man sakravāt mantas!
— Pati krāmē…Un savu debilo kranci neaizmirsti! – norūca vīrs, izejot no istabas.
Vīrs norēcās, bet šunelis iekaucās…
— Mammu, ko nozīmē “debils”? – skandālā iejaucās mūsu septiņus gadus vecais dēls.
— Re, paskaties uz savu māti – nokliedzās vīrs – tas ir dzīvs piemērs. Īsts šī vārda piemērs!
— Dēliņ, tas ir slikts vārds…Savāc mantiņas un ģērbies, mēs brauksim pie vecmāmiņas – nenovēršoties no mantu krāmēšanas, es atbildēju.
— Bet kāpēc tētis tevi tā sauc? – mierā nelikās dēls.
— Tāpēc, ka slikts cilvēks! Saproti? – es nobrēcos – Ātrāk krāmē mantas!
— Tētis ir debils? – savā naivumā atkal iejautājās bērns.
— Panāc tik šurp, tūlīt pa muti dabūsi! – istabā ieskrēja vīrs.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu