— Viņš pat nesaprot, ko šis vārds nozīmē. Vienkārši jautā! Par ko tu taisies viņu sist – es viņu pagrūdu sānis.
Te viņš paķēra visas manas drēbes no skapja un izmeta kāpņutelpā. Drēbēm sekoja kaste ar rotaļlietām un sun…Durvis mūsu priekšā aizcirtās.
Kopš tā laika mēs nebijām redzējušies gandrīz 20 gadus.
Nesen viņš uzradās, ar puķēm, salīgt mieru…
Man jau sen ir cita ģimene, dēls jau pabeidzis universitāti, bijis armijā. Par tēti visu šo laiku neko nezinājām. Mēs viņu pat nevienā sarunā neatcerējāmies, zvēru…
Vienkārši piezvanīja pie durvīm, es atvēru, stāv un smaida…
— Dēliņ! – es saucu dēlu – Nāc un paskaties, kas atnācis…
Dēls iznāca no istabas, viņš man tāds liels izaudzis, galvas tiesu garāks par tēvu…
— Sveiks, dēliņ. Atpazini? – mans bijušais vīrs atplauka smaidā, skatoties uz dēlu.
— Protams, ka atpazinu tēt – pamāja dēls – Un zini, tikai tagad es sapratu tā vārda patieso nozīmi, ar kuru tu mūs pavadīji…
— Kāda vārda, dēls? Par ko tu runā?
— Debīls…
Ar šiem vārdiem dēls aizcirta tēva priekšā durvis.
Pēc tam viņš pastāvēja, padomāja, atvēra skapi, no turienes izvilka savu kasti ar rotaļlietām. Atkal atvēra durvis un iemeta tēvam ar šo kasti…
Šajā situācijā visi labi. Bet es nemaz i nevarēju iedomāties, ka septiņus gadus vecs bērns uz visu mūžu atcerēsies tieši to scēnu…