Šo aizkustinošu stāstu zina ļoti maz cilvēku. Vecāki, tā mīlēja savu meitu, kas uzņēmušies pašu smagāko viņas dzīvē – slimu bērnu.
Jana un Sergejs apprecējās agri, jo gaidīja bērnu. Astoņpadsmitā sava mūža gadā Janai piedzima meitiņa Marija. Vecāki, kaut arī bija ļoti jauni, bet uzreiz atbildīgi uzņēma savu jauno lomu. Meitene auga mīlestības un gādības atmosfērā. Izauga laba un skaista, bet aizgāja vecāku pēdās. Viņa arī apprecējās agri un tā paša iemesla dēļ.
Jana un Sergejs ilgi pārdzīvoja, bet izvēles nebija. Marijas vīrs bija daudz vecāks un uzstāja, lai notiek kāzas un bērns piedzimst likumīgā laulībā. Šādu ģimenes pārdzīvojumu dēļ Jana nemaz nepamanīja, ka viņai jau ilgi nebija sieviešu dienu, kad attapās un devās pie ginekologa, tad arī uzzināju, ka arī ir stāvoklī. Viņai bija tāds pats grūtniecības termiņš, kā arī meitai.
Lēna ar Sergeju bija ļoti apmulsusi, bet tad saprata, ja nu bērns ir pieteicies, tātad viņam bija lemts piedzimt. Kāpēc tā vajadzēja, viņi saprata pēc dzemdībām. Bet Mariju ne ļoti iepriecināja perspektīva, ka onkulis un māsas dēls būs vienaudži. Viņa pat kādu laiku nerunāja ar vecākiem, bija greizsirdīga, vai savu paveica grūtniecības hormoni. Tad, protams, sarada ar šo domu. Jo vairāk tāpēc, ka viņi ar mammu abas gaidīja zēnus.
Sievietēm grūtniecība izpaudās dažādi, bet kopumā normāli. Uz dzemdību namu Marija aizbrauca pirmā. Kamēr viņa dzemdēja vecāki lūdzās, lai viss būtu labi, bet meitas zvans parādīja pretējo… Marija raudāja telefona klausulē:
— Mammu, man ir nelaime. Kaut kas noticis dzemdību laikā, man veica steidzamu ķeizargriezienu un nu tagad..tagad… man vairs nebūs bērnu, un šis bērns, tu pirmā, kam es stāstu, vīram neesmu teikusi, es negribu viņam teikt, viņš mani pametīs, izdzīs ar šādu bērnu – mammu, esmu dzemdējusi bērnu ar dauna sindromu, ko tagad darīt? Slimnīcā viņu atstāt?
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu