Viņi stāvēja pie konservu plaukta, kad pie viņiem pienāca kāds vīrietis. Viņš kaut kā jokaini paskatījās uz Olgas mammu, kura šķirstīja sautējuma burkas.
Lai gan Olga bija pietiekami liela, viņa nekad nebija aizdomājusies par to, ka mammai pirms tēva, iespējams, bija bijuši citi precinieki. Kāda veida emocijas varētu būt viņas mammai? Romantika? Satraukums no satikšanās? Vīrietis apstājās mazliet tālāk no plaukta un ar apjukušu kustību paņēma brūkleņu ievārījumu. Olga nodomāja – pircējs. Vienkārši brīnījās. Kā jebkura pusaudze, Olga nepacietīgi saritināja acis un skaļi nopūtās: “oooo…..” Mamma, pieradusi pie šādām kaprīzēm, palika nesatraukta. Viņa ilgi un nogurdinoši lasīja sastāvu uz sautējuma bundžām.
Lasi arī: Mēness matu griešanas kalendārs martam – kad griezt un krāsot matus
– Nu, mammu… Ņem, izvelies taču ātrāk!
– Pagaidi! Ko tu steidzies? Olgai šķita, ka mātes balss lika vīrietim sakustēties un kaut kā iztaisnoties. Viņš nolika ievārījumu atpakaļ un spēra soli viņu virzienā.- Maija? Mamma pagriezās lēni, kā dramatiskā filmā. Viņu sejas izteiksmi būtu varējuši apskaust pat Holivudas aktieri, kas filmējās “Titānikā”. Olga redzēja ainu, kā viņa to redzēja: skaistā Roza uz klāja pie margām, aiz kurām okeāna tumsa (mammas gadījumā – makaronu plaukts) un Džeks… ak, tas Džeks! Viņš skatījās uz mammu ar tik apstulbušu, mirdzošu un vienlaikus nobijušos skatienu, ka Olga uzreiz saprata – bijušais. Pārsteigta, meitene nopriecājās. “Un vakars sāk būt interesants!” – viņa nodomāja.
Mamma bieži mirkšķināja un abām rokām saspieda sautējuma bundžu, it kā būtu ar to aizsegusies no negaidīta sveiciena no pagātnes.
– Kostja??? Vīrietis pienāca vēl tuvāk, rokas stiepiena attālumā. Viņš smaidīja plaši un priecīgi, kamēr mamma smaidīja nobijusies, apmulsusi. – Sveika, kā tad tā! – sacīja Kostja. – Cik ilgi mēs neesam redzējušies? Divdesmit gadus? Un es tevi atpazinu. Uzreiz. Nē, sākumā es nevarēju noticēt, bet, kad dzirdēju tavu balsi, es bez šaubām zināju, ka tas esi tu. Maija! – Viņš ar apbrīnu atkārtoja viņas vārdu un raudzījās uz māti kā Pjero uz Malvinu.
– Tas ir pēdējais, ko es gaidīju…. – Mamma apjukusi noteica, vienlaikus sākot pielabot uz sevis visu: matus, šalli, mēteļa apkakli… – Es biju tik pārsteigta, ka aizmirsu, kāpēc esmu šeit ieradusies. Olga, kas bija aizmirsusi mammu, sarūgtināti nopūtās. Meitene paklanījās svešiniekam un, noliekusi galvu uz sāniem, viņam pasmaidīja, tikai ar lūpām atklājot zobus.
– Ak, jā… – Mamma priecājās par iespēju daļu Kostjas uzmanības novirzīt uz Olgu. – Šī ir mana meita Olga. Jau sešpadsmit gadus veca, vai vari iedomāties? Olga, sasveicinies – tas ir mans… mans skolasbiedrs Konstantīns.
– Sveika, – Olga pastiepa viņam roku. Vīrietis pasmaidīja un paspieda to.
– Olga, jūs domājat? Jūs gan esat pašpārliecināta, vai ne?
– Piecdesmit uz piecdesmit. – Olga atbildēja un, atpogājusi žaketes pogas, sāka vēdināt sevi.
– Ak, neāksties, – sacīja Maija, lai kaut ko pateiktu, – mūsdienās jaunieši, viņi visu ir redzējuši, visu zina, nav kā tad, kad mēs augām.
– Nu, nu… Varbūt tā ir labāk, – sacīja Kostja un ar lielām acīm skatījās uz Maiju. – Kā tev klājas? Kā dzīve? Mamma atbildēja negribīgi, izvēloties vārdus: – Es teiktu, ka viss ir normāli. Mēs dzīvojam, audzinām savus bērnus. Kā to visu pateikt vienā teikumā? – Vai bez meitas jums ir vēl kādi bērni?
– Jā, man ir jaunākais dēls. Un tev? Cik ilgi jau dzīvo Rīgā?
– Apmēram desmit gadus. Es apprecējos ar rīdzenieci.
– Kā ar darbu? Es atceros, ka sapņoji par kino….
– Daļēji tā ir taisnība, – Kostja pasmaidīja, – es strādāju par operatoru televīzijas kanālā. – Nevar būt?!
– Jā…
– Ak, es tā priecājos… Un bērni, Kostja? Vai tev ir bijis laiks?
– Manai meitai ir septiņi gadi.
– Nu, tas ir brīnišķīgi.
Bija acīmredzams, ka ziņas par bērniem Maiju vismaz ārēji mierināja. Taču Olga nevarēja izvairīties no dīvainās izteiksmes viņas acīs – tajās bija… greizsirdība. Tā sievietes skatījās uz saviem bijušajiem, kurus viņas bija pametušas. Ir nepatīkami redzēt, ka tas, kurš tiknozīmēja tev, ir atradis mierinājumu pie citas. “Viņam bija jādomā par mani mūžīgi! – tāda dāma nodomās: “Lai viņš visu atlikušo mūžu domātu par mani! Galu galā es viņam biju ideāla! Kāpēc viņš nonāca līdz tam… Vai ir iespējams aizmirst mani, to, kuru viņš tik ļoti mīlēja?” ”Vai tas ir iespējams?
– Kā tavi vecāki? – pēkšņi jautāja Kostja.
– Tētis joprojām strādā, bet mammas nav jau piecus gadus.
– Man žēl.
– Es zinu. Kur tu dzīvo? Šajā rajonā?
– Ak, nē, mēs tikai… pa ceļam, – viņa teica bailīgi, acīmredzot ne visai priecīga par jauno tikšanos. – Es vedu Olgu pie draudzenēm. Nu, mums jābrauc, mums vēl jāgatavo vakariņas, – Maija sarosījās, kratot grozu ar pārtikas produktiem.
– Jā, jā, protams…
– Es gribēju spageti ar sautējumu, bet neizvēlējos konservu kārbu. Es ņemšu šo, tas nav svarīgi, – viņa it kā attaisnojās, iemetot groziņā pirmo burciņu. – Bija patīkami tevi redzēt, Maija. Un negaidīti, – viņš sacīja viņai, jau dodoties prom, stumdams meitu sev pa priekšu.
– Arī es, arī es – atbildēja Maija viņam pāri plecam.
Viņi nonāca līdz rindas galam, un Olga ar smiekliem viņu uzjautrināja: – “Ak, kā tu esi piesarkusi, mammu! – Klusāk.
– Tas ir tavs draugs, vai ne? Skaists. Nē, viņš man, protams, izskatās vecs, bet izskatās lieliski – viss stilīgs, un gudrs. Viņam ir jauka seja.
– Jā, draugs, kas te par lielu problēmu? Mēs mācījāmies vienā klasē. Vai tu domā, ka es piedzimu un uzreiz kļuvu par tavu mammu?
– Vai tu vari man par viņu pastāstīt? Mamma, piesardzīgi skatīdamās apkārt, pastūma Olgu izejas virzienā.
– Nav ko stāstīt, ej pie kases, vai mēs arī tur ar viņu sastapsimies. Man ir neērti. Mums nācās šādi satikties. Pilsēta ir liela, un mēs esam lielveikalā, – Maija no uztraukuma nesakarīgi teica.
– Bet mēs taču nepaņēmām pienu, tu vēlējies kafiju.
– Nāc, nāc, es to nopirkšu netālu no mājas, tajā mazajā noplukušajā veikaliņā. Maija nevērīgi samaksāja kasē, un viņas devās ārā uz autostāvvietu. Apmēram piecas minūtes māte vadāja meitu pa autostāvvietas rindām. Varēja redzēt, cik dziļi un sapņaini viņa domā, aizplūstot pagātnē. Pēkšņi viņa apstājās, atguvusies pie prāta, un paskatījās uz debesīm, no kurām sāka līst dzestrums.- Kas tas, ak! Kur ir mūsu Volvo?
Varēja redzēt, ka mamma ir satraukusies. Kad auto beidzot tika atrasts, viņas iekāpa mašīnā un aizbrauca.
No garlaicības un ziņkārības viņa nolēma pajautāt mammai. Viņa bija ziņkārīga. – Mammu… kāpēc tu izšķīries ar Kostju? Vai tu viņu mīlēji?- Kāpēc? – Viņš uz tevi tā skatījās. Viņš TĀ skatījās uz tevi.
– Muļķības, – teica mamma, bet viņas sejā uzplauka prieka pilns vaibsts. – Nē, tiešām. Es varu derēt, ka viņš joprojām tevi mīl. Maija pārmeta acis un nopūtās. – Pastāsti man! – meita uzstāja. – Vai arī man par to būs jājautā tētim…?
– Uz priekšu! Bet tētis neko nezina par Kostju. Olga sapņaini atgāza galvu un sāka skatīties uz izgaismotajiem ielu lukturiem gar ceļu. To gaisma bija izplūdusi no ātruma… svītras, spilgtas svītras… no vienas lampas līdz nākamajai. – Pirmā mīlestība, ja?
– Tā varētu teikt. Tiešām interesē? – Jā.
– Nu, labi. – Mamma padevās un ērti iekārtojās krēslā. – Tad noklausies skumjo pasaku par to, ka ne visas princeses ir uzticīgas, laipnas.
Olga nebija gaidījusi šādu pavērsienu. Viņa uzzīmēja pārsteigtu seju mammai, un tā atbildēja ar stingru “jā”.
