– Man bija pieci gadi, un viņam bija pieci gadi. Tā, starp citu, es bērnudārzu atceros slikti. Viņš iemīlējās manī no pirmā acu uzmetiena. Mani aiz rokas ieveda grupā, kad viņi dejoja apļa deju un dziedāja. Kostja teica, ka viņš arī neko no tās dienas neatcerētos, ja nebūtu manis. Un tagad es ieeju zālē, un mani iepazīstina ar visiem….. Kostja nespēja atraut no manis acis, viņš izjuta sajūtu, kādu nekad agrāk nebija piedzīvojis, un daudz vēlāk saprata, kas tas bija. Mani ielaida apaļā dejā, un viņš turēja manu roku – viņam vajadzēja to turēt uzreiz. Kostja bija pārsteigts.
Nākamā bija skola. Mēs mācījāmies paralēlās klasēs. Mēs tikai dažreiz spēlējāmies pagalmā, bijām vienkārši draugi. Kostja bija mans bruņinieks, neviens neuzdrošinājās mani aizvainot vai ignorēt. Viņš nesa man portfeli un gaidīja mani pēc stundām mūzikas skolā. Un tā līdz pat devītajai klasei. Redzi, es nekad nevarēju teikt, ka viņu mīlēju. Bet tolaik savas ne pieredzes dēļ es domāju, ka tā bija mīlestība.
Mēs tikāmies līdz vidusskolas beigām. Nedomāju, ka tas gāja tālāk par skūpstiem, es biju kārtīga meitene un nedroša, neskatoties uz to, ka man bija puisis. Man šķita, ka esmu ne visai …, pārāk slaida, pārāk tāda un šitāda. Zini, man ir visskaistākās atmiņas par jaunību ar Kostju, es tikai tagad to sapratu. Pastaigas ar viņu zem mēness. Man bija tik daudz brīnišķīgu domu, šķita, ka pasaule ir kā uz delnas… mūsu plaukstās. Mēs pieskarāmies kādam Visuma noslēpumam, šķita, ka varam sasniegt jebko.
Kā rudenī, kad dzeltenās lapas jau krita zemē, bet vēl nebija paspējušas nokalst, mēs ar viņu braucām ar velosipēdu un lapas, dzeltenas, jautras lapas lidoja zem riteņiem, un mēs lidojām, lidojām un tad mēs stāvam uz tilta pār upi. Un atkal šī visvarenības sajūta, laimes sajūta… šķiet, ka viss svarīgais tev jau ir, atliek tikai to saglabāt. Atceros arī mūsu izlaidumu. Tas bija neparasts – sešdesmito un septiņdesmito gadu stilā. Es valkāju puķainu kleitu. Es pati to šuvu. Kostja rūtainā kreklā. Un skanēja bērnu dziesma no multfilmas… un tajā dienā bija tik jautri.
Lēnām minūtes aizplūst, tu nevari gaidīt, ka tās atkal redzēsi. Un, lai gan mums mazliet žēl pagātnes, Labākais ir priekšā. Es dejoju kopā ar Kostju. Viņš teica: “Labākais ir priekšā, vai tu dzirdi?” Es viņam pasmaidīju, bet dziesma šķita skumja. Man vienmēr šķita, ka tās jēga ir pēdējā cerībā – kad cilvēks saprot, ka labākais jau ir pagājis, bet ir kaut kā jādzīvo tālāk, un ir jādod sev cerība, ka viss vēl ir priekšā. Un viņš teica: “Nākamreiz, kad mēs ar tevi dejosim, tu būsi baltā tērpā. Mūsu kāzās.”
Es jokojot teicu: “Kāpēc tikai es? Es gribu redzēt tevi baltā vakarkleitā.” ”Es gribētu redzēt tevi baltā vakarkleitā.
“Labi, mans deguns. Viss, kas vajadzīgs tev.” – Mans deguns?! – Olga iejaucās. – Jā, viņš mani tā reizēm sauca, – Maija nostalģiski pasmaidīja, bet uzreiz nopriecājās. – Viņam jau bija astoņpadsmit – viņu ņēma dienēt, un es… Es devos uz augstskolu. Viņš par to zināja, bet nezināja, ka visa mana ģimene pārcēlās kopā ar mani – tēvs tur bija dabūjis darbu un dienesta dzīvokli. Es Kostjam par to neteicu, ka aizbraucu no Rīgas uz visiem laikiem.
Jūtoties kā mele, es viņam arī teicu, ka mīlu viņu, ka gaidīšu viņu, lai gan mana sirds jau bija nolēmusi, ka tās ir beigass. – Bet kāpēc? – Olga nesaprata. – Tu viņu mīlēji! – Redzi, Olga, uz mani izdarīja spiedienu vecāki. Kosta bija no nabadzīgas ģimenes, un šķita, ka viņam nav nekādu perspektīvu. Viņš sapņoja kļūt par operatoru, piedalīties filmu uzņemšanā… Vecākiem tas izklausījās smieklīgi. Kamēr es mācījos skolā, viņi mūsu attiecības neatzina, bet nepārtraukti atgādināja, ka Kostja nav man piemērots. Īpaši centās mana mamma.
Minūti vai divas Maija brauca klusēdama, un Olga neuzdrošinājās uzdot jautājumus. Viņa bija pārsteigta par šo stāstu, mēģināja to sagremot. Beidzot mamma sakopoja savas domas turpmākajam stāstam.- Kostja aizgāja dienēt, es pārcēlos. Mēs sarakstījāmies. Ar laiku retāk. Mani pārņēma dzīve lielpilsētā. Pamazām Kostjas tēls manā atmiņā sāka izplūst….. Es redzēju daudz citu seju, iespaidi mainījās viens pēc otra. Otrajā studiju gadā tavs tēvs sāka mani uzmanīt un piedāvāja precēties. Mani vecāki bija sajūsmā par viņu – sava vieta, cienījams tēvs utt.
Es teicu Kostjam, ka starp mums viss ir beidzies. Viņš mani lūdza padomāt, teica, ka dod man laiku padomāt. Viņš mani lūdza, lai nepārtraucu attiecības uzreiz. “Es vienmēr tevi gaidīšu. “Tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. “Es tev netraucēšu, bet zini, ka es tevi gaidīšu”. – To viņš man teica. Kopš tā laika es ar Kostju neesmu sazinājusies. Automašīna atkal klusēja. Pagriezusies pie sānu loga, Olga noslaucīja no vaigiem dažas asaras. Viss, ko viņa lūdza, bija: – Vai tu to kādreiz nožēloji?
– Jā, tādi brīži bija.
Visi jautājumi Olgai šķita lieki. Vai viņa bija mēģinājusi viņu atrast? Runāt ar viņu kā ar cilvēku? Beidzot lūgt piedošanu? Pazīstot savu mammu, Olga pati varēja uz tiem visiem atbildēt – protams nē. Pagāja pieci gadi, līdz mamma Olgai atgādināja par Kostju.
– Vai tu vari šodien atnākt? Es nevaru atjaunot savu kontu. Vai tu vari man palīdzēt? – Vai tas ir tik steidzami? – Man bija dīvains sapnis. Es gribu kaut ko pārbaudīt. Mājās Maija meitai pastāstīja: – Atceries, es tev stāstīju par Kostju? Olga neizpratnē. – Mana pirmā mīlestība. Mēs satikām viņu lielveikalā, kad tev bija apmēram sešpadsmit gadu.
– Ak. Kāpēc? Vai tu gribi pamest tēti viņa dēļ?- Nerunā muļķības! Pagājušajā naktī man bija sapnis. Es staigāju kaut kur pa pilsētu. Tas bija pavisam normāls sapnis, un tad pēkšņi tajā ienāca Kostja, un sapnis pārstāja būt mans. Kostja bija tik jautrs, tik jauns un, paņēmis mani aiz rokas, ievilka tuvākajā ēkā, un mēs uzkāpām pa garām kāpnēm un nokļuvām baltā, spīdīgā telpā, kā baleta studijā. Un mums bija tik jautri! Bija tā, it kā es būtu atgriezusies jaunībā! Mēs sākām dejot. Viņš viss ir baltā tērpies.
Es paskatījos spogulī – mēs dejojām viņam garām – un es pati esmu baltā kleitā, tik jauna… Man ir kādi astoņpadsmit gadi. Baltais pāris griezās pa balti klātu zāli, skanot sen aizmirstām dziesmām. Kā es pati atdzīvojos, kļuvu bezrūpīga un gaiša…. Brīnišķīgs sapnis. Kad pamodos, jutos nemierīgi. Es tikai gribēju viņu sameklēt draugos, pārliecināties, vai viņam viss ir kārtībā. Olga iegremdējās mammas lapas atjaunošanā. Drīz vien viņai tas izdevās.
– Viņš jau sen nebija pieslēdzies, iespējams, gadiem. – Pārskatīja viņa draugus.- Ak, pagaidi, te rakstīts, ka viņš ir precējies ar kādu Jeļenu. Vai mums jāiet iekšā? – Noklikšķini. Olga ritināja uz leju līdz lapai. Viņa visu bija sapratusi pēc tam, kad no pēdējā ieraksta bija izvēlējusies dažus vārdus. – Ak vai! Maija pietuvojās ekrānam un izlasīja Jeļenas pēdējo ierakstu: “Vakar, 26.09. ceļu satiksmes negadījumā mans mīļotais…” Ieraksts bija tapis pirms trim dienām.
Apstulbušas, viņas vienlaicīgi atgāzās krēslos. Olga gribēja kaut ko teikt, bet māte viņai deva zīmi – klusēt. Viņa piecēlās, pastaigājās turp un atpakaļ un iegāja virtuvē. Olga nesaprata, kā viņu mierināt, bet sekoja viņai ārā.- Mammu…- Viņš atnāca atvadīties no manis, – sacīja Maija, – Viņa piepildīja savu sapni, vismaz savā sapnī – ka nākamajā dejā mēs abi būsim baltā. Olga! – viņa pēkšņi kliedza un krasi pagriezās pret meitu, satvēra galda malu: – Tu esi labs cilvēks, tu taču neesi tāda kā es, vai ne? Mācies no manām kļūdām! Labāk uzreiz pateikt nē, ja jūti, ka tev nav drosmes cīnīties par savu laimi, nekā dot mānīgas cerības un pēc tam pēkšņi, bez paskaidrojuma, pamest cilvēku, iešpļaut viņam pašā dvēselē.
– Es to nebiju gribējusi, bet beigās ar viņu viss bija kārtībā! – Olga nepiekrita. – Tad kāpēc es sapņoju par viņu? Tāpēc, ka viņš joprojām mani mīlēja! Olga brīdi padomāja, noliecot galvu uz sāniem. Kaut kādu iemeslu dēļ viņai bija grūti skatīties uz māti, kura joprojām neko nesaprata. – Neesi tāda narciste, mammu. Neesiet tik ļoti iegrimuši sevī. Tu esi tikai viena no viņa dzīves galvenajām grāmatām, kuru lasīšana noteiktā brīdī beidzās. Viņš tevi aizvērs pirms divdesmit pieciem gadiem un nekad vairs nelasīja, jo nemēģināja tevi atrast, atvest atpakaļ.
Viņam izdevās aizvērt pēdējo lappusi un viņš nekad vairs pie tās neatgriezās. Tāpēc viņš nodzīvoja pilnvērtīgu dzīvi bez tevis. Bet, zini, mēs vienmēr iedegamies pagātnes laimē, kad paņemam rokās albumus vai tās pašas grāmatas, kas mūs mainīja. Viņš vienkārši atvadījās no tevis – kā no grāmatas, kā no likteņa dāvanas, kā no tās atmiņas, kas viņu nemainīgi atgrieza uzticīgā jaunībā. Viņš tikko atvadījās.
Maija palika virtuvē, un Olga atgriezās pie datora. Viņa vēlējās izlasīt Kostjas lapu, aplūkot viņa un mātes klases biedrus. Albumā viņa nonāca pie viena no vīriešiem – fotogrāfijā bija viņas mammas attēls un Kostja. Tik laimīgs! Un viņas mamma bija izskatīga, lai gan viņa teica, ka uzskatīja sevi par neglītu. Viņi dejoja ballē. “Ir brīži,” Olga domāja, skatoties uz tiem, ”kas ir kā spilgti mirkļi dzīves lentē. Pēc tiem noteikti kaut kas notiks – pēkšņi, emocionāli. Vai tas ir labi, vai slikti… tam nav nozīmes. Bet tam noteikti var piemērot vienu noslēpumainu un personisku vārdu – neaizmirstamas atmiņas.”
