Pavasara ziemas ķiploku stādīšana ir piespiedu, taču pilnīgi dzīvotspējīga metode
Ziemas ķiplokus parasti stāda rudenī, lai daiviņas ziemas laikā izietu dabisko norūdīšanos un pavasarī ātri sāktu augt. Taču, kā zināms, dzīve ievieš savas korekcijas, un ne visiem izdodas to izdarīt rudenī. Turklāt pavasarī bieži paliek pāri ķiploki, kas bija paredzēti pārtikai. Ko ar tiem darīt? Izmest? Vai arī var iestādīt ziemas ķiplokus pavasarī — un iegūt vismaz kaut nelielu ražu?
Kāpēc ķiplokus vispār stāda rudenī
Ziemas ķiploks savu nosaukumu ieguvis ne velti. Tas sākotnēji ir pielāgots, lai pārziemotu zemē. Rudens stādīšana ļauj daiviņām iesakņoties, bet vēl neizdzīt zaļumus — tās mierīgi pārlaiž ziemu un līdz ar pirmajām siltajām dienām sāk augt. Tas dod augam priekšrocību: raža paspēj nogatavoties līdz karstumam, kad ķiploki parasti sāk priekšlaicīgi kalst.
Savukārt pavasarī zeme jau ir sasilusi, un ķiploki sāk attīstīties uzreiz. Tomēr tiem nebūs tā laika rezerve, kas bija “rudens” brāļiem, tāpēc galviņa var nepaspēt izaugt līdz pilnam izmēram. Taču viss nav tik bezcerīgi.
Pavasara ziemas ķiploku stādīšana
Pavasara ziemas ķiploku stādīšana ir piespiedu, bet pilnīgi iespējama metode. Jā, raža būs nedaudz mazāka, galviņas — sīkākas, taču jūs tik un tā iegūsiet aromātiskus, sulīgus ķiplokus, un ar pareizu sagatavošanu tie var gandrīz neatšķirties no rudens stādījuma. Galvenais ir saprast, ka pavasarī mēs it kā “panākam” dabu, tāpēc ķiplokam jākompensē tas, ko tas ziemā nav saņēmis: aukstumu un laiku iesakņošanai.
Stādāmā materiāla sagatavošana
Ja esat nolēmuši stādīt ziemas ķiplokus pavasarī, īpaši, ja tie jau sākuši dīgt, — dariet to pēc iespējas agrāk. Ja ķiploki vēl nav izdīguši, var izmantot nelielu viltību un imitēt ziemu. Sadaliet galviņas daiviņās, bet nebojājiet mizu. Iemērciet tās vājā kālija permanganāta vai sāls šķīdumā uz 20–30 minūtēm, lai notīrītu.
Pēc tam ielieciet daiviņas mitrās skaidās vai smiltīs, salieciet traukā un ievietojiet ledusskapī (temperatūrā +2…+4 °C). Turiet tās tur apmēram divas, vēl labāk — trīs nedēļas. Šo procesu sauc par jarovizāciju — aukstuma sagatavošanu. Tā stimulē sakņu augšanu un “pamodina” iekšējos procesus, kas ķiplokam dabā sākas ziemā.
Dobes sagatavošana
Dobes ķiplokiem jāsagatavo iepriekš — tiklīdz nokūst sniegs un zeme nedaudz apžūst. Vislabāk izvēlēties vietu, kur iepriekš auguši pākšaugi, gurķi vai kāposti. Pēc sīpoliem, kartupeļiem un paša ķiploka stādīt nevajadzētu — pastāv augsts augsnes problēmu risks.
Zemi uzrok apmēram lāpstas dziļumā, pievieno kompostu vai kūtsmēslus (aptuveni spaini uz kvadrātmetru), nedaudz pelnu un superfosfāta. Zemei jābūt vieglai, irdenai un neitrālai. Ja augsne ir mālaina — pievienojiet smiltis, citādi galviņas būs sīkas un var sapūt.
Kad un kā stādīt ziemas ķiplokus pavasarī
Ideālais laiks — no marta sākuma līdz aprīļa sākumam (atkarībā no laikapstākļiem un reģiona), kad augsne jau ir atkususi un sasildījusies vismaz līdz +5 °C. Ja pasteigsieties — nenorūdītie ķiploki var apsalt, ja nokavēsiet — tie var izžūt.
Ķiplokus stāda rindās apmēram 4–5 cm dziļumā (nedaudz seklāk nekā rudenī), ar 10–12 cm atstarpēm starp daiviņām un 20–25 cm starp rindām. Pēc stādīšanas dobi viegli pieblietē un mulčē — derēs komposts, salmi, kūdra vai pat nopļauta zāle. Mulča palīdz saglabāt mitrumu un aizsargā stādījumus no temperatūras svārstībām.
Kopšana pēc stādīšanas
Pavasarī kopšana ir īpaši svarīga, jo augam ir mazāk laika attīstībai.
Laistīšana. Ķiplokiem patīk mitrums, bet ne pārlieka slapjums. Laistiet reizi nedēļā, karstumā — divreiz, kamēr lapas aktīvi aug. Trīs nedēļas pirms novākšanas laistīšanu pārtrauc.
Lasi vēl: Oktobrī no apgrieztiem zariem es iegūstu 40 rozes; vienkārša metode bez siltumnīcām
Mēslošana. Desmit dienas pēc dīgšanas pievienojiet urīnvielas vai amonija salpetra šķīdumu — tas dos spēku zaļumam. Galviņu veidošanās laikā noderēs kālija-fosfora mēslojums (piemēram, pelni vai superfosfāts).
Augsnes irdināšana un ravēšana. Ķiploku saknēm vajag gaisu, bet nezāles ir to lielākie pretinieki. Pēc katras laistīšanas nedaudz uzirdiniet zemi. Ziedkāti. Ja ķiploks izdzīs ziedkātus — droši lauziet tos laukā. Tie atņem auga spēku, bet jums vajadzīgas lielas galviņas. Starp citu, jaunus ziedkātus var ēst — tie ir garšīgi un veselīgi.
Kad novākt ražu
Ziemas ķiploki, kas stādīti pavasarī, parasti nogatavojas augustā — trīs līdz četras nedēļas vēlāk nekā parasti. Par gatavību liecina nodzeltējušās apakšējās lapas un plaisājošā ziedkāta čaula. Neaizkavējiet novākšanu — ja atstājat par ilgu, galviņas sadalīsies atsevišķās daiviņās jau zemē. Pēc novākšanas ķiplokus izžāvē zem nojumes, notīra un glabā vēsā, sausā vietā, tāpat kā parastos.
Lasi vēl: Šie burkānu salāti atstās “aiz strīpas” korejiešu burkānu salātus – aizmirstais padomju šedevrs
Vai vispār tas ir tā vērts
Ja mērķis ir maksimāla raža un lielas galviņas, tad, protams, labāk stādīt rudenī. Taču, ja rudenī nepaspējāt, nemetiet daiviņas laukā — pavasara stādīšanai ir jēga. Raža būs nedaudz pieticīgāka, taču jūs saglabāsiet stādāmo materiālu un iegūsiet svaigus ķiplokus, kaut arī ne rekordlielus.
Turklāt nākamajai sezonai var rīkoties gudrāk: daļu no šīs ražas atstāt kā stādāmo materiālu un iestādīt to jau laikus — rudenī. Tā jūs iegūsiet ideālu rezultātu bez zaudējumiem.
