Odi, mūžīgās peļķes un sūnas uz visām virsmām – pazīmes, kas liecina par augstu gruntsūdeņu līmeni. Skaidrojam, ar ko tas saistīts un kā samazināt to līmeni
Ja gruntsūdeņu līmenis ir augsts, īpašumā ātrāk bojājas pamati, pārpildās septiķis, nīkuļo ābeles un citi koki. Pastāv risinājumi – gan pašu spēkiem, gan ar speciālistu palīdzību. Kāpēc ūdens uzkrāšanās ir bīstama? To tūlīt noskaidrosim. Augsta gruntsūdeņu līmeņa teritorijās ir grūti audzēt dārzeņus, augļus un ziedus. Augu saknes sāk pūt un tie ātri iet bojā. Mitrums pievilina gliemežus un citus kaitēkļus, kas izbojā atlikušo ražu. Taču augsts ūdens līmenis ir bīstams ne tikai augiem.
Betona pamatus mitrums izskalo un padara mazāk izturīgus. Tā rezultātā sienas nosēžas un plaisā. Sabrukušus pamatus ir iespējams atjaunot, bet tas ir ļoti sarežģīti un dārgi. Gruntsūdeņi var iekļūt plastmasas septiķos, izskalot un pat sabojāt betona sienas. Atkritumūdeņus nāksies atsūknēt biežāk. Pastāv liels risks, ka tie iesūksies augsnē un to piesārņos. Ūdensvadi un citas inženierkomunikācijas purvainā augsnē jāierīko aizsargapvalkā. Pretējā gadījumā tie ziemā ātri sasals un sabruks.
Kā noteikt gruntsūdeņu līmeni
Precīzu ūdens nesējslāņa dziļumu var noteikt ģeologi. Tomēr arī bez viņiem ir iespējams saprast, vai zemesgabalam nepieciešama nosusināšana. pastāv arī tautas pazīmes. Ja izvēlaties vietu mājas vai vasarnīcas būvniecībai, rūpīgi apskatiet teritoriju. Par augstu applūšanas risku liecina:
-knišļi, kas lidinās virs sausas zemes;
-peļķes, kas nemazinās pat pēc ilgāka lietus trūkuma;
-augstas nātres, gundegas, grīšļi;
-zaļa zāle un sūnas arī pēc ilgstošas vasaras sausuma;
-zemi miglas slāņi vakaros;
-bagātīga rasa uz zāles;
-koku stumbru apakšējā daļā trūkst mizas, ābeles un ķirši ir vārgi un mazi;
-nav skudru pūžņu un kurmju ejas;
-daudz gliemežu- un varžu.
Aka vai urbums
Pat līdzens zemesgabals var būt ar atšķirīgu gruntsūdeņu līmeni dažādās vietās. Aptuvenu līmeņa noteikšanai izurbj vairākus testa urbumus – optimālais dziļums ir 3–3,5 metri. Darbus veic agrā pavasarī, lai novērtētu galvenos plūdu riskus. Urbumus veic augstākajā un zemākajā punktā. Ja tikai plānojat būvniecību, izveidojiet vēl pāris urbumu nākotnes pamatu vietās – mājai, pirtij, šķūnim vai citai ēkai.
Ja aug vītoli vai bērzi, urbiet tur, kur to vainagi noliecas – pēc tautas ticējumiem tā ir ūdens tuvuma pazīme. Urbumus pārklāj ar ūdensnecaurlaidīgu vāku un atstāj 2–3 dienas. Pēc tam ar iezīmētu mietu izmēra ūdens līmeni. Ja ūdens nav parādījies – drenāža nav nepieciešama.
Ģeoloģija: profesionāli pētījumi
Ģeologi gruntsūdeņu noteikšanai izmanto urbumus, eholokatorus, seismiskās izpētes tehnoloģijas. Mūsdienu metodes ļauj sastādīt gruntsūdeņu karti ar precizitāti līdz dažiem desmitiem centimetru. Šādi pētījumi gan ir maksas pakalpojums. Kā atbrīvoties no augsta gruntsūdens līmeņa ar drenāžu? Līmeni var samazināt, uzstādot drenāžas sistēmu – tā novada mitrumu uz speciāli paredzētām vietām.
Punktveida drenāža. Aizsargā pamatus no pārmirkšanas, bet nenovada ūdeni no visa zemesgabala. Veido to no seklām plastmasas vai betona tvertnēm, ko novieto zem notekcaurulēm vai citās ūdens noteces vietās. Ūdeni izsūknē ar iegremdējamiem sūkņiem. Notekūdeņu vietā var ierīkot vertikālu kanālu, kas novada lietus ūdeni uz kopējo drenāžu – atklātu vai slēgtu.
Atklātā drenāža. Sastāv no grāvjiem, kas novada ūdeni ārpus teritorijas vai uz dziļu aku. Ūdens tek pašplūsmā – jāveido nepieciešamais slīpums. Plānošanas sākumā novērtējiet reljefu: augstāko punktu un ieplakas. Nogāzēs drenāža ir vienkāršāka, līdzenu teritoriju gadījumā – sarežģītāk. Ja reljefu grūti noteikt, veiciet ģeodēzisko izpēti.
Nosakiet, kur ūdeni novadīsiet – uz ielas esošu noteku vai savākšanas aku ar sūkni. Grāvju shēma atkarīga no applūšanas pakāpes:
-Pamatiem – grāvis gar perimetru, pēc tam atzars uz novadīšanas vietu.
-Celiņiem – grāvji abās pusēs, bruģim jābūt augstākam par apkārtni.
-Dārziem – kontūra ap dobi, starp kokiem – grāvju tīkls.
Vienkāršākais variants – trijstūrveida grāvji, piepildīti ar smiltīm, šķembām un pārklāti ar ģeotekstilu, atstājot 10–15 cm līdz malai. Var veidot arī aizbērtu grāvi – grāvis ar ģeotekstilu, smiltīm un šķembām līdz malai. Tas samazina nosērējumu risku, bet arī caurlaidību. Grāvju dziļums – 40–60 cm, platums – 30 cm. Slīpums – vismaz 5 mm uz metru. Neaizbērtie grāvji jānostiprina – ar betona plāksnēm, akmeņiem, šķembām. Skaistākam izskatam – apšuvums ar pulētiem akmeņiem.
Estētiskāks, bet dārgāks variants – plastmasas renes ar dekoratīviem režģiem. Tās novieto uz šķembu pamata, zem slīpuma. Režģi darbojas kā filtrs, bet jāattīra vismaz reizi mēnesī.
Slēgtā drenāža
Ūdens plūst pa plastmasas caurulēm uz drenāžas aku. Tās var pieslēgt pilsētas kanalizācijai. Soļi:
-Tranšeju plānošana – no augstākās uz zemāko punktu. Gar ēkām – kontūras, gar celiņiem – paralēlas.
-Caurules – plastmasas vai keramikas. Jābūt perforētām. Diametrs – 110 mm.
-Zemes darbi – tranšejas dziļākas par sasaluma līniju, dibens līdzenumā.
-Pamatne – 10–15 cm smilts, sablietēta. Virs tās – mazgātas šķembas, ar nelielu slīpumu.
-Cauruļu ieklāšana – aptītas ar ģeotekstilu, savienotas, pārklātas ar šķembām, vēlreiz ar ģeotekstilu, pēc tam ar zemi.
-Pārbaude un tīrīšana – caur pārbaudes akām no plastmasas caurulēm bez perforācijas.
Filtri ar sūkni. Dārga, bet efektīva sistēma ātrai nosusināšanai. Pamatā – spēcīgs sūknis, savienots ar kolektoru (caurules kontūrs gar perimetru). Noteiktās vietās uzstāda speciālu filtrus – caurules ar smailu perforētu galu. Tās savieno ar kolektoru. Kad sūknis ieslēdzas, tas rada spiediena starpību, un ūdens plūst sistēmā. Nepieciešama precīza projektēšana – sūkņa jauda, filtru skaits, kolektora caurlaidība. To jāveic profesionāļiem.
Lasi vēl: Ko īsti kailgliemeži var nodarīt tavam dārzam un kā no tiem tikt vaļā
Papildu metodes, kā nosusināt zemesgabalu ar augstu gruntsūdeņu līmeni
Šie risinājumi pilnībā neatrisinās problēmu, bet atvieglos drenāžas darbu un samazinās riskus pamatiem, septiķim un dārzam. Dīķa izveide. Mākslīgs dīķis var būt daļa no drenāžas vai patstāvīgs risinājums. Izrok to zemākajā vietā. Var kalpot arī kā vieta, kur novadīt ūdeni no grāvjiem.
Dziļums – ap 1 m, platums – 1–1,5 m. Sienas veido slīpas, dibenu klāj ar ģeotekstilu, smiltīm, šķembām. Hidroizolācija nav nepieciešama – tā traucētu ūdenim iesūkties. Sausuma laikā dīķis var izžūt – tas ir normāli. Ja vēlaties vienmērīgu ūdens līmeni, izmantojiet butilkaučuka plēvi un liekā ūdens novadīšanas sistēmu ar sūkni. Sienu nostiprināšanai piemēroti: apjomīgas ģeorežģi, akmeņi metāla režģos, lielie laukakmeņi, keramikas vai stikla lauskas. Lai ūdens neziedētu un nebojātos, izmantojiet tīrīšanas sistēmas – piemēram, skimmerus vai bioloģiskos filtrus.
Augsnes bagātināšana. Neizžāvē, bet uzlabo auglību un skābekļa piekļuvi. Ieteicamās piedevas: smiltis; kaļķis; kūdra. Rudenī pievieno piedevas, pavasarī un vasarā – rūpīgi irdina zemi, lai veicinātu iztvaikošanu.
Augu stādīšana. Izvēlieties mitrumu mīlošus augus:
-bērzi, vītoli, pīlādži;
-smiltsērkšķi, irbenes, ievas, kazenes;
-gurķi, kāposti, salāti;
-purva īrisi, neaizmirstulītes, prīmulas, maijpuķītes.
Slikti aug mitrā augsnē: ābeles, bumbieres, ķirši, skujkoki, kartupeļi, sakņaugi, rozes, sīpolpuķes. Ja tomēr stādāt – izveidojiet 0,5 m augstus uzbērumus. Augsts gruntsūdeņu līmenis ir nopietna, bet risināma problēma. Piemērota drenāža padarīs augsni irdenu, ļaus audzēt jebkurus augus un aizsargās pamatus un septiķi no bojājumiem.
