No malas viss šķita kā sapnis — bet dažkārt tieši tur, kur beidzas klusums, sākas patiesība.
Pēc deviņiem gadiem, kas pavadīti vienatnē, es biju pārliecināta — esmu gatava atkal dalīt savu dzīvi ar kādu. Gadiem ilgi pēc šķiršanās es biju mācījusies dzīvot viena: pati plānoju savu dienu, pati pieņēmu lēmumus, pati radīju sev mieru un drošību. Bija brīži, kad vientulība lika justies tukši, bet ar laiku tā pārtapa par brīvību. Es biju pati sev sabiedrība — un tas man pat patika.
Bet vienā brīdī sirds sāka klusi čukstēt: “Varbūt pietiek būt vienai? Varbūt laiks atkal ļaut kādam ienākt tavā ikdienā?” Un tad viņš parādījās.
Mēs iepazināmies nejauši — caur paziņām Jelgavā. Viņš bija 52 gadus vecs, viens, ar stabilu darbu un savu māju. Ne skaļš, ne bravūrīgs — tieši otrādi, kluss, bet drošs. Tajā klusumā bija kaut kas pievilcīgs. Viņš prata klausīties, viņš bija uzmanīgs. Likās — beidzot cilvēks, ar kuru var runāt vienkārši un godīgi.
Mēs sākām tikties. Nesteidzīgi, piezemēti. Viņš bija tas, kas vienmēr atbrauca, palīdzēja, uzjautrināja ar savu sausā humora sajūtu. Viss bija līdzsvarā. Man patika viņa stabilitāte, viņam — mana siltuma un viegluma sajūta. Un es pati sev teicu: “Varbūt šoreiz tiešām ir īstais.”
Pēc pusgada viņš piedāvāja pārcelties pie viņa. Es ilgi domāju. Man bija ērti savā vidē, bet šķita — ja gribu attiecības, tad jāiet soli tālāk. Un es piekritu. Ar cerību, ka beidzot būšu mājās — ne viena, bet ar kādu blakus.
Pirmās nedēļas bija kā medusmēnesis
Pārvākšanās dienu atceros kā vakar. Viņš sagaidīja mani ar kafiju un smaidu, bija sagatavojis man atvilktni drēbēm, vietu skapī un teica: “Tagad šī ir arī tava māja.” Es noticēju.
Mūsu pirmās nedēļas bija skaistas. Mēs kopā gatavojām brokastis, vakaros skatījāmies filmas, smējāmies par niekiem. Bija sajūta, ka esam atraduši kopīgu ritmu — mierīgu, drošu, bez drāmas. Man šķita, ka esmu ieguvusi to, ko tik daudzi meklē: cilvēku, ar kuru var būt vienkārši. Bez spēlēm, bez sacensības. Tikai kopā.
Bet pēc kāda laika šī idille sāka plaisāt. Ne uzreiz — pamazām, kā krāsa, kas lēnām lobās no sienas.
Sākumā tās bija niecīgas lietas. Viņš necieš, kad es dziedu virtuvē. Viņam traucē, ja trauki žāvējas uz galda, nevis skapī. Viņam ir savs “pareizais” veids, kā salocīt dvieļus. Es pasmaidīju — nu labi, katram ir savas īpatnības. Bet pēc nedēļas viņš sāka “labot” mani teju visā. “Tu pārāk daudz tērē elektrību.” “Tu pārāk skaļi runā pa telefonu.” “Tu liec garšvielas nepareizā secībā.”
Tas nebija nekas traks, bet ar laiku tas sāka nogurdināt. Viņš “labprātīgi” norādīja, kā būtu labāk, bet tas “labāk” vienmēr nozīmēja “kā viņam patīk”. Es centos pielāgoties. Domāju — tas taču sīkums, tāda jau ir kopdzīve. Bet sīkumi pamazām sāka kļūt smagi. Es jutos kā ciemiņš savā dzīvē — cilvēka mājā, kuram viss jau sen sakārtots bez manas klātbūtnes.
Es sāku pazust pati sev
Kad dzīvo viena, tu pierodi pie saviem ieradumiem — klusām rīta kafijām, nelielām sarunām ar sevi, pie brīvības. Pēkšņi visa šī brīvība tika iepakota kastītē ar uzrakstu “tagad mēs dzīvojam kopā”.
Es vairs nevarēju spontāni aizbraukt pie draudzenes, jo “bija plāni mājās”. Vairs nevarēju gatavot to, ko gribēju, jo “viņš to neēd”. Un visvairāk — es vairs nevarēju būt es pati. Jo jebkura mana rīcība tika komentēta, analizēta vai salīdzināta ar viņa bijušo pieredzi. Un es sāku klusēt. Mazāk runāju, mazāk smaidīju, mazāk smējos.
Viņš nebija slikts cilvēks. Bet viņa “kārtība” bija viņa pasaule. Un tajā man nebija vietas.
Tas notika pavisam ikdienišķi. Bija piektdienas vakars, un es piedāvāju aizbraukt uz jūru — elpu ievilkt, mainīt vidi. Viņš paskatījās uz mani un teica: “Pie jūras? Oktobrī? Saldēt degunu? Nē, labāk sakārtosim garāžu.” Un tieši tajā brīdī es sapratu — man šeit vairs nav vietas. Man vairs nav prieka. Tikai pareizība, disciplīna un klusums. Es biju kļuvusi par ērtu sievieti viņa mājā, bet ne par laimīgu sievieti viņa dzīvē.
Aiziešana
Tā svētdienas rītā es vienkārši sapakoju savas lietas. Bez strīda, bez asarām. Viņš tikai jautāja: “Tu kur?”
Es atbildēju: “Mājās.”
Un viņš teica: “Es domāju, ka tu jau esi mājās.”
Es klusēju. Jo šis bija precīzi tas, ko jutu — es nekad tā arī nebiju kļuvusi par daļu no šī “mājās”.
Ko es sapratu pēc šīs pieredzes
Ir pagājis gandrīz gads. Un, jā — es atkal dzīvoju viena. Tikai šoreiz tas vairs nav vientulība. Tā ir apzināta izvēle.
Es sapratu, ka būt kopā nozīmē ne tikai dalīt telpu, bet arī saglabāt sevi tajā telpā. Ka īsta tuvība ir tad, kad vari būt tu pati — nevis pielāgota versija, kas iekļaujas cita cilvēka sistēmā. Attiecības, kas prasa klusēt, lai būtu miers, nav miers — tā ir lēna sevis pazaudēšana. Un, jā — varbūt tas izklausās nepatīkami, bet labāk dzīvot viena savā patiesībā, nekā kopā kādā skaistā, bet svešā pasaulē.
