Agrākajos laikos gandrīz katrā viesistabā varēja redzēt vienu un to pašu “dekoru” elementu – televizoru, kas bija pārklāts ar pārsegu – adītu, mežģīņu vai vienkārši no auduma. Bet kādēļ bija jāsedz…
Daži ar to apklāja visu ekrānu, citi – tikai daļu. Mūsdienu cilvēkam šī tradīcija var šķist dīvaina, taču aiz tās slēpās vesels komplekss praktisku un sociālu iemeslu, kas bija labi saprotami katram tā laika cilvēkam.
Praktiska aizsardzība dārgajai tehnikai
Pirmkārt, televizora pārsegs pildīja tīri utilitāru funkciju. Televizors agrāk nebija tikai izklaides līdzeklis, bet īsta ģimenes lepnuma un vērtīga, grūti iegūstama manta, ko sargāja kā acuraugu. Viens no galvenajiem praktiskajiem iemesliem bija aizsardzība pret putekļiem. Vecie televizoru korpusi, piemēram, “Rekord” vai “Gorizont”, aizmugurē un augšpusē bija aprīkoti ar daudzām ventilācijas atverēm.
Putekļi, iekļūstot iekšpusē, varēja nosēsties uz elektroniskajām detaļām – lampām, platēm, kondensatoriem – un izraisīt pārkaršanu vai pat ierīces bojāšanos. Regulāra televizora iekšpuses tīrīšana nebija vienkārša, tāpēc daudz ērtāk bija novērst putekļu iekļūšanu, pārklājot televizoru ar audumu laikā, kad tas netika lietots.
Pastāvēja arī uzskats, ka, ja ekrāns nebūs apputējis, samazināsies tā sauktais ozona aromāts, lai gan patiesībā tas ar putekļiem nebija saistīts. Vēl bija plaši izplatīts uzskats, ka kineskopu vajag sargāt no saules stariem. Tika uzskatīts, ka tiešie saules stari, krītot uz ekrāna, izraisa luminofora izdegšanu – īpaša slāņa, kas tika uzklāts stikla iekšpusē un spīdēja elektronu staru ietekmē.
Luminofora izdegšana izpaudās kā pastāvīgas ēnas vai plankumi uz attēla, kas pasliktināja attēla kvalitāti. Dažu televizoru modeļu lietošanas instrukcijās patiešām tika ieteikts tos novietot ēnainā vietā, kas mazajās dzīvokļu telpās ne vienmēr bija iespējams. Tāpēc televizora pārklāšana ar audumu kļuva par vienkāršu un sadzīvisku risinājumu šai problēmai.
Turklāt audums aizsargāja dārgo lakoto vai plastmasas korpusu no skrāpējumiem un bojājumiem. Nereti televizora virsmu izmantoja kā plauktu, uz kura tika novietotas citas vērtīgas lietas – statuetes, vāzītes, pulksteņus vai citus dekoratīvus priekšmetus. Lai aizsargātu “priekšpusi” no skrāpējumiem, to pārklāja ar audumu.
Mājas siltuma simbols un sociālais rādītājs
Praktiskā funkcija bija tikai viena šīs parādības puse. Televizors ar uzklātu pārsegu kļuva par spēcīgu mājas siltuma, kārtības un labklājības simbolu, ko radīja un uzturēja padomju sieviete–saimniece.
Totālā deficīta un vienveidīgas sadzīves apstākļos, kad mēbeles dzīvokļos bija gandrīz identiskas un interjeri – tipveida, tieši šādas sīkas detaļas ļāva personalizēt telpu, padarīt to siltāku un “savējo”. Mežģīņu pārsegs, bieži vien pašas saimnieces adīts vai izšūts, acumirklī mīkstināja televizora toreiz neparasto izskatu un iekļāva to mājīgajā gaisotnē.
Tas bija interjera elements – gluži kā gultas pārklāji vai mežģīņotie dekoratīvie aizsegi uz dīvāniem un kumodēm. Šis priekšmets bija arī saimnieces meistarības un gaumes apliecinājums.
Izsmalcināts, rūpīgi izgatavots pārsegs ar roku darbu parādīja viesiem, ka mājā dzīvo čakla un kārtīga sieviete, kas rūpējas par tīrību un mājīgumu. Šai estētikai bija savi noteikumi: audumam bija jābūt skaistam, tīram un vienmēr glīti uzklātam – salocītam stūrī vai novietotam precīzi centrā. Šī, šķietami niecīgā, detaļa kļuva par nozīmīgu sociālu zīmi, kas liecināja par ģimenes statusu un labklājību.
Mīti un maldīgi priekšstati
Katra plaši izplatīta parādība ar laiku apaug ar mītiem, un arī televizoru pārklāšanas tradīcija nebija izņēmums. Laikam ejot, radās un no paaudzes paaudzē tika nodoti dažādi, reizēm pat komiski, skaidrojumi.
Viens no populārākajiem mūsdienu mītiem ir “ teorijas” sekas. Daži uzskata, ka cilvēki pārklāja ekrānus aiz neapzinātām vai pat apzinātām bailēm no “valsts visredzošās acs”. Televizors kā galvenais informācijas rīks varēja asociēties ar novērošanas instrumentu, un audums it kā simboliski aizsargāja ģimenes privāto dzīvi no svešām acīm.
Tajos laikos šāds skaidrojums gan bija ļoti rets, tomēr reizēm sastopams. Cilvēki varēja uzskatīt, ka izslēgts televizors it kā var “vērot”, bet ieslēgts – “rādīt”. Tomēr šis mīts nekļuva plaši izplatīts.
Mana vecmāmiņa deviņdesmitajos gados bija uzšuvusi veselu pārvalku televizoram un sedza to pilnībā. Pēc viņas teiktā – ne tikai no putekļiem, bet arī no “velniņiem”, jo tas, ko rādīja televīzijā 90. gados, vecāka gadagājuma cilvēkam bieži šķita neprāts. Cenzūras gandrīz nebija, un viņa baidījās to vispār ieslēgt, īpaši vakarā. Pat izslēgtu televizoru viņa uzskatīja par bīstamu.
Vēl viens izplatīts maldīgs priekšstats, kas šodien izraisa smaidu tehnikas speciālistu vidū, bija ticība auduma “maģiskajām” īpašībām. Daži patiešām domāja, ka pārsegs ne tikai pasargā no putekļiem, bet arī it kā aizsargā televizoru no elektromagnētiskiem traucējumiem vai pat uzlabo signāla uztveri. Protams, mežģīņu audums fiziski nespēja veikt šādas funkcijas, taču šī pārliecība lieliski ilustrē gandrīz mistisko attieksmi, kāda cilvēkiem bija pret sarežģīto un līdz galam nesaprotamo tehniku.
Tradīcijas atdzimšana mūsdienās
Interesanti, ka šī, šķietami pagātnē aizgājusī tradīcija, nesen ir ieguvusi negaidītu turpinājumu. Ķīnā parādījusies mode uz dekoratīviem pārsegiem un aizsarg vāciņiem mūsdienu televizoriem un datoru monitoriem.
Ražotāji piedāvā milzīgu modeļu klāstu no dažādiem audumiem – ar mežģīņu elementiem, bantītēm un pērlītēm. Daži pārsegi sedz tikai augšējo paneli, citi – stūrus, bet vēl citi ir pilnīgi vāciņi, kurus var pilnībā nolaist pār plazmas ekrānu. Dažiem tas ir nostalģisks retro trends – veids, kā interjerā piešķirt nedaudz siltuma un mājīguma, citiem – praktisks risinājums, kas palīdz pasargāt dārga televizora glancēto ekrānu no putekļiem un skrāpējumiem, īpaši mājās, kur ir bērni vai mājdzīvnieki.
Tādējādi vienkāršs auduma gabals uz padomju televizora bija daudz vairāk nekā tikai pārklājs. Tas apvienoja racionālu rūpi par dārgu tehniku, estētisku tieksmi pēc mājīguma un smalku sociālu signālu. Tas bija kluss, bet daiļrunīgs veselas laikmeta simbols, kurā sadzīviskās paražas cieši savijās ar kultūras kodiem, kas bija saprotami ikvienam.
