Viņa stāvēja pie loga, plaukstas maigi piespiedusi pie stikla, cerot ieraudzīt tēti. Viņa gaidīja. Didzis nebija atradis ceļu uz ciešu saikni ar meitu un pat īsti nemēģināja. Meitenīte piedzima pirms septiņiem gadiem, un…
— Viņa izmainīja manu dzīvi! Ja viņas nebūtu… Pārstāj aicināt viņu šeit! — viņš aizrādīja mātei, kas vēlējās tuvināt tēvu un meitu.
— Bērnam ar to nav nekāda sakara! Viņa domā par tevi, viņa tevi mīl, viņa nesaprot… — māte runāja mierīgi, bet ar dziļu emociju.
— Es neesmu gatavs… Es negribu… — viņš novērsa skatienu.
Māte nopūtās, ar dvieli noslaucīja acis un mēģināja skaidrot. Viņa centās runāt loģiski, bet Didzis palika nelokāms. Viņš juta, ka Jukas dēļ dzīve ir mainījusies vairāk, nekā spēja pieņemt.
Aiz loga vējš nesa zeltainas lapas pa ielu. Jūlija zināja — šodien viņš atnāks. Tētis. Viņas tētis. Viņa bija skaitījusi dienas un stundas līdz šim brīdim. Pēc skolas vecmāmiņa bija atvedusi viņu pie sevis, kā vienmēr šajās tikšanās reizēs. Viņai bija tikai septiņi gadi, bet viņa jau saprata, ka viņas tētis ir citāds nekā citiem bērniem. Viņš nedzīvoja kopā ar viņu, un viņu tikšanās notika reti. Taču katru reizi, kad viņa viņu ieraudzīja, sirds sāka sisties straujāk, krūtīs parādījās savāda sajūta – sajaukums starp prieku un mazu satraukumu. Prieks par tikšanos. Bažas par to, vai šoreiz viņš būs sirsnīgāks.
— Vecmāmiņ, vai tētis drīz nāks? — viņa jautāja, vērodama, kā vecmāmiņa liek katlā mājās gatavotus pelmeņus.
— Drīz, mīļā, — vecmāmiņa atbildēja ar maigumu, tomēr Jūlija sajuta viņas balsī kaut ko vairāk. Vai tā bija skumja? Vai varbūt bažas? Viņa nezināja. Viņa tikai gaidīja.
Beidzot aiz loga parādījās pazīstama automašīna. Jūlija priecīgi saskrāpstināja rociņas un skrēja pie durvīm.
— Tēti! Tēti! — viņa iesaucās, steidzoties viņu sagaidīt.
Vecmāmiņas māja bija sena, divstāvu ēka ar nelielu pagalmu, kurā stāvēja pāris mašīnas, vecs soliņš un smilšu kaste. Meitenes sirds sitās straujāk, kad viņa skrēja lejup pa kāpnēm. Viņa redzēja, kā tētis izkāpj no mašīnas – garš, nopietns, ar somu rokās. Viņš pagriezās pret viņas saucienu, taču viņa seja palika mierīga un bez izteiksmēm.
— Sveika, Jūlija, — viņš sacīja klusi, bez smaida. — Es nezināju, ka būsi pie vecmāmiņas. Viņa varēja mani brīdināt, es būtu… — viņš apklusa, uz brīdi ielūkojoties meitas acīs.
Lasi arī: Ūdens būs kā avota ūdens – un bez filtru uzstādīšanas. Atcerieties efektīvu tīrīšanas metodi mājās
— Tēti! — viņa priecīgi apskāva viņa kājas, cerot, ka viņš viņu pacels augšā, kā to darīja citu bērnu tēti. Taču viņš palika mierīgs, vienkārši skatoties viņai pāri galvai.
— Iesim iekšā, — viņš teica, viegli atvirzot viņu malā. — Nevajag stāvēt uz ielas.
Jūlija sajuta nelielu skumju, bet uzreiz sevi mierināja: “Tētis droši vien ir noguris un izsalcis. Tagad mēs apsēdīsimies, es viņam izvēlēšos visgaršīgākos pelmeņus un piedāvāšu skābo krējumu. Tad viņš noteikti uzmundrināsies.” Viņa pasmaidīja un pavirzījās tuvāk, taču viņš tikai piebilda:
— Ej mazliet aiz manis, lai mēs varam ērti paiet.
Viņa vēlējās, lai tētis viņu paslavētu, uzsmaidītu vai pateiktu, cik ļoti viņam viņas pietrūcis. Tomēr viņš vienkārši devās uz priekšu, un viņa sekoja, cenšoties neatpalikt.
— Tēti, es tev uzzīmēju zīmējumu! — viņa sacīja, cerībā pievērst viņa uzmanību. — Vai tu gribētu to apskatīt?
— Pēc tam, — viņš atbildēja mierīgi. — Mums būs laiks.
Jūlija apklusa. Viņas prieks noplaka kā svece vējā. Viņa nesaprata, kāpēc tētis šķita tik atturīgs. Kāpēc viņš nesmējās un nespēlējās ar viņu, kā to darīja citu bērnu tēti? Vai viņa bija izdarījusi kaut ko nepareizi?
Kad viņi iegāja mājā, tētis apsēdās uz dīvāna un novietoja blakus savu portfeli. Jūlija piegāja tuvāk, turot rokās zīmējumu. Tajā bija attēlota visa viņu ģimene: vecmāmiņa, tētis, viņa pati un arī mamma. Viņa bija centusies, lai viss izskatītos skaisti.
— Tēti, paskaties, — viņa pastiepa viņam savu darbiņu, cerot, ka šoreiz viņš pasmaidīs.
Viņš paņēma lapu, uz brīdi uz to paskatījās un tad mierīgi nolika uz galda.
— Smuki, — viņš teica. — Tev labi sanāk.
Viņa balss bija klusa un atturīga, it kā viņš runātu nevis ar savu meitu, bet kādu nepazīstamu cilvēku.
— Tēti, vai tu gribi paspēlēties? — Jūlija jautāja, cenšoties izklausīties pārliecināta. — Mēs varam spēlēties ar lellēm vai automašīnām…
— Ne tagad, mīļā, — viņš noguris atteica. — Es esmu ļoti noguris.
Jūlija nolaida skatienu. Viņa gribēja pajautāt, kāpēc tētis vienmēr ir noguris, kad viņi tiekas. Kāpēc viņš tik maz ar viņu runā? Taču viņa baidījās – baidījās, ka viņš varētu sadusmoties, ka varētu aiziet un vairs neatgriezties.
— Labi, — viņa klusi noteica. — Tad es iešu palīdzēt vecmāmiņai klāt galdu.
Viņa devās uz virtuvi, kur vecmāmiņa jau lika šķīvjus.
— Vecmāmiņ, vai es varu tev palīdzēt?
— Protams, mīļā. Paņem, lūdzu, skābo krējumu no ledusskapja, — vecmāmiņa atbildēja ar maigu smaidu.
Jūlija paklausīja, bet viņas acis samirka… Viņa nesaprata, kāpēc tētis vienmēr šķita tik noslēgts. Kāpēc viņš neizrādīja prieku, kā to darīja citu bērnu tēti? Viņa bieži domāja par savu pusmāsu Aiju un to, kā tētis ar viņu runāja citādi – sirsnīgāk. Jūlija nezināja, ka viņš sirdī vēlējās, lai pagātne būtu izvērtusies citādi, un ka viņa bija kā atgādinājums par senām izvēlēm, kas viņam šķita grūtas.
Tētis sēdēja viesistabā, raugoties izslēgtajā televizora ekrānā. Viņa domas kavējās pagātnē, apcerot, kā viss varēja būt citādāk. Viņš vēl nebija atradis veidu, kā savā sirdī dot vietu Jūlijai – kā pieņemt jauno dzīves kārtību un samierināties ar notikušo.
Virtuvē vecmāmiņa klusām nopūtās, vērojot mazmeitu. Viņa cerēja, ka kādu dienu viņas dēls spēs saskatīt Jūliju nevis kā pagātnes daļu, bet kā bērnu, kuram nepieciešama viņa mīlestība. Tomēr ar katru tikšanos šī cerība šķita arvien trauslāka.
Pēkšņi viesistabas durvis atvērās, un Didzis ienāca virtuvē. Viņa seja bija saspringta, un acīs bija redzama neizpratne.
— Mamm, — viņš sacīja ar nelielu aizkaitinājumu balsī, — vai tu neesi aizrāvusies par daudz?
Vecmāmiņa uz mirkli sastinga, tad mierīgi paskatījās uz Jūliju.
— Jūlij, vai tu gadījumā neesi redzējusi mūsu kaķi?
— Viņš droši vien ir ārā, vecmāmiņ, — Jūlija atbildēja, skatoties no vienas sejas uz otru.
— Skrien, mīļā, pasauc viņu, viņš kopš rīta neko nav ēdis. Mēs viņam iedosim šprotes.
Jūlija steigšus devās ārā, un pēc dažām sekundēm varēja dzirdēt viņas saucienus: “Kaķīt, kaķīt! Muri, kur tu esi?”
Vecmāmiņa dziļi ieelpoja un atkal pievērsās dēlam. Viņas maigais smaids nomainījās pret stingru skatienu.
Kāds bija iemesls šādai attieksmei, un kā tas viss beidzās?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
