Vecmāmiņa, – Jūlija pēkšņi ierunājās, – vai tētis mani kādreiz mīlēs?
Vecmāmiņa Nata saņēma meitenes mazo roku savējā, maigi noglāstot.
Protams, mīļā, – viņa klusi sacīja, cenšoties ielikt balsī mierinājumu. – Viņam vienkārši vajadzīgs laiks.
Jūlija klusi nolika dakšiņu uz šķīvja. Nata piecēlās un apskāva mazmeitu, cieši piespiezdama pie sevis. Viņas stāvēja virtuvē, klusējot, taču šajā klusumā bija visa pasaule – sapratne, siltums un mierinājums.
Tikmēr Didzis sēdēja viesistabā, iegrimis savās domās. Viņš nepamanīja, kā mazā Jūlija gaidīja viņa uzmanību, viņa nesaprata, kāpēc tētis paliek attāls. Viņa vienkārši cerēja.
Kad vakars tuvojās noslēgumam, Jūlija devās pie mammas. Viņa apsēdās pie loga, vērojot, kā vējš dzenā dzeltenās lapas. Tējas tasīte viņas rokās bija kļuvusi auksta, bet domas kavējās citur.
Nata atcerējās savu dēlu no bērnības – viņa pirmās mīlestības stāstu, sapņus un cerības, kas kādreiz piepildīja viņa sirdi. Dzīve bija devusi viņam iespējas, taču arī likusi izdarīt grūtus lēmumus. Un tagad viņa varēja tikai vērot, kā viņš cenšas atrast ceļu atpakaļ pie tiem, kuriem viņš bija svarīgs.
Didzis bija glaimots. Viņš bieži kavējās bērnudārza teritorijā, apspriežot Aijas panākumus, uzvedību un nākotnes iespējas. Sarmīte vienmēr uzmanīgi klausījās, reizēm sniedzot padomus, un viņu sarunas kļuva aizvien biežākas. Laika gaitā viņu starpā izveidojās ne tikai draudzīga sapratne, bet arī kaut kas dziļāks, ko pats Didzis uzreiz līdz galam neapzinājās.
Katja, aizņemta ar savām darīšanām un ikdienas rūpēm, sākotnēji nemanīja izmaiņas vīra uzvedībā. Taču kādu dienu viss mainījās. Kad viņa kārtējo reizi atveda Aiju uz bērnudārzu, Sarmīte sagaidīja meiteni kā ierasts – sirsnīgi un ar smaidu –, bet pēc tam lūdza Katrīnu uz īsu sarunu.
“Es gaidu bērnu no jūsu vīra,” viņa sacīja, nerādot ne mulsumu, ne vilcināšanos. “Mums jau kādu laiku ir attiecības.”
Katrīnai nevajadzēja daudz laika, lai saprastu situāciju. Neskatoties uz Didža lūgumiem un skaidrojumiem, viņa nolēma pārtraukt laulību. Viņas lēmums bija nelokāms – viņa iesniedza šķiršanās pieteikumu un lūdza vīru aiziet. Visi viņa centieni izskaidrot, ka tā bija kļūda, ka viņš joprojām rūpējas par viņu un Aiju, sastapās ar viņas klusumu un atturību. Viņa vairs nevēlējās klausīties.
Kad pienāca maijs, Katrīna nolēma, ka labākais būs doties ar Aiju uz vasarnīcu pie vecmāmiņas. Meitene neapjauta pieaugušo pasaules sarežģītību, un Nada darīja visu, lai viņu pasargātu no liekām rūpēm.
Didzis jutās apmaldījies savā dzīvē. Viņa attiecības ar Sarmīti bija negaidīts pagrieziens, varbūt pat mēģinājums izbēgt no rutīnas un neskaidrības pašam sevī. Vai tas bija protests pret ierasto dzīvi, vai varbūt viņa paša meklējumu rezultāts? Galu galā, viņš apprecējās ar Sarmīti, un, kad piedzima viņu meita Jūlija, viņi sāka kopdzīvi.
Tomēr šajās attiecībās Didzis nejuta to pašu siltumu, ko reiz ar Katrīnu. Viņu sirds ilgojās pēc pagātnes, pēc laikiem, kad viss šķita vienkāršāk. Viņš ļoti ilgojās pēc Aijas, pēc tās tuvības, kas ar šķiršanos bija zaudēta. Un, lai gan viņš saprata, ka Jūlija ir daļa no viņa dzīves, viņa piedzimšana kļuva par pagrieziena punktu, kas atgādināja par pagātni un pieļautajām kļūdām. Viņam bija grūti atrast sevī spēku pieņemt jauno realitāti un atvērt sirdi.
Kad Jūlijai bija trīs gadi, Didzis un Sarmīte izšķīrās. Attiecības nebija izdevušās, un ar laiku viņš attālinājās arī no meitas. Viņš tolaik nesaprata, cik nozīmīga ir viņa klātbūtne Jūlijas dzīvē, un pakāpeniski viņa kļuva par tālu atmiņu – kā sapnis, kas izgaist līdz ar rīta gaismu. Tajā pašā laikā viņa domas joprojām bija pie pirmās ģimenes – viņš bieži iztēlojās, kā viss varētu būt, ja blakus būtu tikai Katrīna un Aija.
Aija vienmēr bija viņa acuraugs, un viņš centās būt ideāls tēvs, lai nezaudētu saikni ar viņu. Tomēr laika gaitā meitene pieņēma savu patēvu kā daļu no savas dzīves, un tas Didzim sagādāja lielu nemieru. Viņam šķita, ka viņš zaudē Aiju, un tas radīja pārpratumus un nesaskaņas ar Katrīnu. Viņu sarunas bieži kļuva saspīlētas, un starp viņiem izauga neredzama siena.
Tā pagāja gadi – Didzis nepārtraukti centās tuvoties Aijai, bet attālinājās no Jūlijas. Meitenīte, kas reiz skrēja viņam pretī ar mirdzošām acīm un cerēja uz viņa smaidu, pamazām mainījās. Viņa saprata, ka tēva mīlestība nav pašsaprotama. Un, kad laiks gāja uz priekšu, viņa iemācījās dzīvot bez tās, kļūstot patstāvīga un stipra.
Savukārt Didzis ar gadiem sāka justies aizvien vientuļāks. Viņa kādreiz tik piepildītā dzīve šķita kļuvusi tukša. Arī attiecības ar Aiju pamazām izzuda – viņi tikās reti, un sarunas kļuva arvien formālākas. Katra tikšanās beidzās ar neveiklu klusumu vai pārmetumiem.
– Nemin man savu patēvu! – Didzis kādā reizē uzvilkts iesaucās. – Viņš tev ģenētiski nav nekas!
– Bet dvēselē viņš man ir tuvāks par tevi… – Aija mierīgi atbildēja.
Šie vārdi palika Didža prātā. Un kādu vakaru, sēžot mašīnā pēc darba, viņu pārņēma dziļa vientulības sajūta. Viņš atcerējās Jūliju – to mazo meiteni, kura kādreiz ar beznosacījuma mīlestību tiecās pēc viņa uzmanības, cerēja uz viņa siltumu un pieņemšanu. Viņa vienmēr bija bijusi turpat blakus, bet viņš to nebija pamanījis. Un tagad viņš saprata – viņa sen vairs necentās pievērst viņa uzmanību. Viņa bija izaugusi.
Cik viņai tagad varēja būt? Sešpadsmit?
Didzis paņēma telefonu, atrada viņas numuru un piezvanīja. Zvans ilga ilgi, un viņš jau sāka domāt, ka viņa neatbildēs, kad pēkšņi otrā galā atskanēja pazīstama balss.
– Halo? – Jūlijas balss bija mierīga, bet atturīga.
– Jūlija, tas esmu es, tavs tētis, – viņš teica, cenšoties skanēt sirsnīgi. – Kā tev klājas?
Otrā galā iestājās īsa pauze. Viņa acīmredzot nebija gaidījusi šo zvanu.
– Man viss ir kārtībā, – viņa beidzot atbildēja. – Un tev?
– Ne īpaši daudz kas mainījies, – viņš vilcinājās, nezinādams, kā sākt. – Tikai domāju… Ir pagājis ilgs laiks. Kā tev skolā?
– Viss kārtībā, – viņas atbilde bija īsa, atturīga. Viņa negribēja dalīties savā dzīvē ar viņu. Kāpēc lai tagad tas mainītos?
– Varbūt mēs varētu satikties? Pastaigāties, parunāties, – viņš mēģināja uzrunāt viņu sirsnīgāk. – Kā agrāk…
– Agrāk? – viņa pasmaidīja, bet balsī bija dzirdama rūgtuma nots. – Es reiz skrēju tev pakaļ, bet tu mani pat nepamanīji. Tagad man ir savi plāni.
– Jūlija, lūdzu… – viņš mēģināja vēl kaut ko teikt, bet vārdi iestrēga kaklā. Viņš saprata, ka ir par vēlu. Ka viņa vairs nav tā mazā meitene, kura gaidīja viņa mīlestību. Viņa bija izaugusi, un viņas sirds vairs nebija atvērta viņam tā, kā agrāk.
– Vai viss? – viņa maigi pajautāja. – Man jādodas, mani draugi jau gaida.
– Tā tad tu nevari atrast laiku, lai satiktos ar tēvu? – viņš mēģināja neizrādīt sarūgtinājumu. – Nu, ja tev kādreiz kaut kas būs vajadzīgs, droši zvani.
– Ja es kādreiz sajutīšu vajadzību atkal skriet pakaļ kādam, kurš mani neredz, es tev piezvanīšu, – viņa atbildēja.
Viņš iegrima klusumā, bet pirms paspēja vēl ko pateikt, līnija jau bija pārtrūkusi.
