Anna nolēma aprunāties ar Niku par viņa iespējamo neuzticību. Taču, atgriežoties mājās, viņu sagaidīja pārsteigums, kas sagrāva visas viņas iepriekšējās idejas. Šķita, ka laiks rit lēnāk nekā parasti – laternas aiz loga vairs nemirgoja tik strauji. Viņa nebija tam gatava.
Anna vēlreiz paskatījās pa logu. Smagā darba diena pārtapa mokošā vakarā, kuru viņa riskēja pavadīt autobusā. Kad autobuss veica pagriezienu, kļuva skaidrs, ka ne jau grūtajā maiņā slēpjas vakara problēma. Viņas sarkastiskās domas pārtrauca telefona zvans. Viņa skaidri varēja sadzirdēt patiesu prieku Nika balsī. “Kāpēc tā? Es jau sen neesmu bijusi prom, un viņš ir tik priecīgs!” Anna aizdomājās aizvainota, bet mierināja sevi: “Varbūt viņš gatavo pārsteigumu?”
Mājās viņu tiešām sagaidīja pārsteigums, bet ne tāds, kādu Anna bija gaidījusi. Niks bija dušā. No virtuves plūda garšīgs aromāts. Nelielais aizvainojums pilnībā izgaisa, kad Anna iegāja guļamistabā, kur valdīja pilnīga kārtība. Gulta bija saklāta, uz krēsla nebija neviena drēbju gabala, viss atradās savās vietās, un paklājs acīmredzot bija nesen iztīrīts.
Beidzot tu esi turējis doto vārdu! – viņa noteica, metot žaketi uz gultas. Niks vannas istabā viņu nevarēja dzirdēt, tāpēc Anna teica šos vārdus vienkārši sev. Viņa baidījās, ka Niks, to sadzirdot, sāks kaitinošu apvainojumu spēli: “Es cenšos, un tu mani apspied ar saviem atgādinājumiem.” Tas viņu uzjautrināja. Pie šādiem apgalvojumiem un manipulācijām bieži ķērās viņas bijušais, kurš nespēja pildīt savus solījumus. Lai gan Anna neko līdzīgu vēl nebija pamanījusi Nikā, slepus viņa baidījās, ka arī Niks varētu būt ar līdzīgu tieksmi.
Noliekot formas tērpu skapī, viņa ieraduma pēc pārlaida roku pledam, un pie viņas pirkstiem pieķērās mats. Melns, ne pārāk garš.
Kas, pie velna, tas ir? Anna piegāja pie loga, lai labāk apskatītu matus, taču tas nebija nepieciešams. Pirmajā acu uzmetienā bija skaidrs, ka tas nevarēja būt viņas. Mati bija pilnīgi melni, tāpēc arī Nikam tie nepiederēja – viņa mati bija brūnā krāsā. “Viņš ir dušā… Vakariņas ir uz galda,” bilde pamazām veidojās Annas prātā, “un šī guļamistabas kārtība…!” Viņa izplūda asarās.
Anna bija gatava ielauzties vannas istabā un pieprasīt paskaidrojumu, taču tas bija tikai īslaicīgs impulss. Nosodījusi savu emociju karstumu, viņa sāka nervozi pārvietoties pa istabu. Ūdens no krāna norima, un viņa sāka dzirdēt vārdus. Iznākot no dušas, Niks mīļi pasmaidīja un noskūpstīja Annu. Pametis acis uz viņas neapmierināto seju, viņš apmulsis jautāja: Darba problēmas? Hipotēka? Neuztraucies par to. Šomēnes esmu pārsniedzis plānu, būs prēmijas. Tās nav lielas, bet manam maciņam nekaitēs!
Kāpēc tu man nepacēli klausuli? – Anna sāka no attāluma. Niks nolaida acis. Tas nebija pierādījums, jo viņš vienmēr tā rīkojās, kad jutās apmulsis vai apdomājās. Atvaino, es biju vienkārši… aizņemts. Vakariņas ir gatavas. Vai cepta vista nav par taukainu? Es sagriezīšu salātus, ja vēlies. Tu esi kļuvis labāks pavārs, kopš mēs vienojāmies par nakts dežūrām, – aizdomīgi sacīja Anna. Tu man pirms darba gatavo lieliskas brokastis, tāpēc… – viņš atbildēja, – patiesībā vakar tu pagatavoji pelmeņus, atceries? Tas ir kaut kas, uz ko tiekties. Nākamajā rītā Anna pagatavoja brokastis sev un Niku, kura maiņa telekomunikāciju veikalā sākās divas stundas vēlāk. Viņa sagatavojās darbam un piezvanīja draudzenei, ar kuru viņa vienmēr brauca vienā autobusā.
Sveiki! Kāpēc tu tik ļoti uztraucies? – draudzene jautāja, apsēžoties blakus. Anna sāka izkratīt sirdi, un draudzene centās viņu nomierināt, norādot, ka viņai vajadzētu vai nu pajautāt Nikam taisnību vai pievērst uzmanību citām pazīmēm, kas apliecinātu viņa vainu. Pēc sarunas Anna vēl vakarā domāja par draudzenes vārdiem un centās saprast, kā rīkoties, lai gūtu skaidrību. Turpinājums viņai pašai šķita neskaidrs. Tas ir vienkārši murgs! Vakar atnācu mājās: Niks dušā, dzīvoklis kārtīgs, un uz gultas… iedomājies, melns mats! Viņš atteicās runāt ar mani pa ceļam mājās. Uzzināja, ka es atgriezīšos vēlu, un pārtrauca sarunu! – Anna stāstīja, acīmredzami satraukta.
Vau! Vai tu esi pārliecināta, ka tas ir kādas citas sievietes mats? – jautāja draudzene, mēģinot saglabāt mieru. Protams! Vai tad es nezinu, kā izskatās mani mati? – Anna atbildēja, nedaudz aizkaitināta. Vai tev pēdējā laikā ir bijuši kādi ciemiņi? Nē, protams, ka ne. Izņemot manu vecmāmiņu pagājušajā mēnesī. Ha, tu domā, ka viņa to atstāja? – Anna mēģināja pasmieties, bet balss izklausījās nervoza. Smejies vien par mani, – draudzene atbildēja ar nelielu sarkasmu, – es vienkārši nevēlos, lai tu uztrauktos par velti. Ja viņš ir nodevējs, tu zini, kur viņu sūtīt. Un ja nav? Zini, arī man reiz gadījās līdzīgs gadījums. Atradu uz dīvāna sarkanu matu. Man tas šķita aizdomīgi, bet izrādījās, ka tas bija pieķēries man pašai no apģērbu veikala. Noteikti no kādas parūkas.
Un kā Niks reaģēja, kad tu to pateici? Draudzene paraustīja plecus: Mēs sastrīdējāmies. Bet izšķīrāmies vēlāk, citu iemeslu dēļ. Šaubos, ka šis mats varētu būt no parūkas, – Anna atbildēja skeptiski. Tāpēc iesaku paskatīties apkārt. Ja viņam ir romāns, būs arī citas pazīmes. Vai arī vienkārši uzdod viņam tiešu jautājumu. Tu zini, ka viņš izvairīsies no šīs tēmas. Un man nepatīk šāda neskaidrība, – Anna atbildēja, nolēmusi pie sevis, ka situācija joprojām ir neskaidra. Bet, ja viņš patiešām būs vainīgs, viņš mēģinās izvairīties vai kļūs stingrs. Ja tev vajadzēs, es atnākšu pie tevis, lai tevi atbalstītu, – draudzene piedāvāja. Paldies! – Anna pasmaidīja, bet viņas smaidā bija skumja nots. – Bet ar mani tu nevari nomaksāt hipotēku. Mēs šo dzīvokli iegādājāmies, rēķinoties ar diviem cilvēkiem.
Nav nekā nomācošāka par mājas un finanšu problēmām. Bet, ja bailēs no tām ļausi sev turēties pie cilvēka, kas tevi nodod, tu beigās tikai sevi vairāk ievainosi. Mana tante piedzīvoja līdzīgu situāciju, un beigās nācās šķirties tiesas ceļā ar vēl lielākām problēmām, – draudzene mēģināja pārliecināt Annu būt stingrai. Anna nolēma mainīt tēmu: Nu, un kā ar tevi? Vai tu pārliecināji savu kolēģi? Jā, – draudzene priecīgi atbildēja, – tagad visa komanda pierunās priekšnieku uz normālu pārtraukumu. Viņš piekritīs! Bet tas vēl nav viss!… Vēlāk vakarā Anna prātoja, kam pievērst uzmanību, lai vai nu atmaskotu Niku, vai arī kliedētu savas šaubas.
Vakariņas šovakar tikai makaroni un sautējums. Viss ir mazliet auksts, – Anna domāja pie sevis. – Tu teici, ka gatavošana ar audiogrāmatām būs interesantāka, bet arī tas ir garlaicīgi. Kāpēc mēs virtuvē neiegādājamies televizoru? Kad Anna sāka runāt par ikdienišķām lietām, Niks pēkšņi atjautāja:
Kā tu dzīvoji pirms manis? Vai tad tu pasūtīji ēdienu ar piegādi? Lielākoties mamma gatavoja, – viņš atbildēja, skaidri izvairoties no sarunas par matu. Mammas zēns! – Anna pajokoja, kaut viņas balsī bija arī nedaudz aizvainojuma. Atkal tu sāc! – Niks teica aizvainotā tonī. – Labi. Uz redzēšanos, – viņš atvadījās bez dusmām, bet ar apjukumu. Kad Anna atgriezās mājās, dzīvoklis bija tukšs. Virtuvē viņu gaidīja auksti makaroni. Guļamistabā nesaklāta gulta vēl vairāk viņu saniknoja. Viņa apsēdās uz gultas, bet gandrīz sasita klēpjdatoru, ko Niks bija atstājis. Pārģērbusies, Anna devās uz vannas istabu un sāka rūpīgi izpētīt plauktā esošās pudeles.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
