Šampūni, želejas, balzāmi – viss šķita nedaudz citādāk nekā no rīta. Pudeles bija pārvietotas. Pat šķidrās ziepes atradās uz vannas malas. Tas nebija raksturīgi Nikam, un Anna saprata, ka šeit ir bijis vēl kāds trešais cilvēks. “Un Niks kaut kur klejoja.” Pēkšņi atslēga pagriezās slēdzenē. Anna gaidīja viņu, taču klusēja, neko nesakot. Viņi kopā devās guļamistabā, bet ne tādēļ, lai pārrunātu situāciju, bet gan lai saklātu gultu un novietotu klēpjdatoru. Niks bija sapratis, ka viņa ieradums kaitina Annu, un nevēlējās pasliktināt attiecības. Anna šo žestu uztvēra kā vainas sajūtas apliecinājumu par krāpšanu.
Viņa uzmanīgi aplūkoja istabu, mēģinot neizrādīt interesi, un vēroja Niku, lai noķertu kādas aizdomīgas pazīmes. Viņš pavērās viņas virzienā un piedāvāja: – Vai vēlies, lai uzsildīšu ēdienu? – Nē. Viņš pasmaidīja samierinoši, bet šoreiz šis smaids Annai neko nenozīmēja. – Tātad, vai tu man pastāstīsi, kur biji? – Anna jautāja. Nika sejā bija redzama nožēla. – Es biju ar draugu, – viņš neveikli samulsa. – Pietiek! – Anna pēkšņi iesaucās. – Atzīsties! Te bija kāds, vai ne? Kāds bija vannas istabā, un šeit noteikti bija kāds! Tu kādu atvedi! – viņa uzsprāga.
Uz mirkli viņa sajuta bijušās attiecībās piedzīvoto baiļu atbalsi, taču redzot, ka Niks nav agresīvi noskaņots, viņa šo sajūtu apslāpēja. – Labi, – viņš teica mierīgi, mēģinot izskaidrot situāciju. – Es atvainojos. Es atceros, ka tu lūdzi to nedarīt, bet apstākļi… – Kādi apstākļi?! – iesaucās Anna. Sāpīgākais bija tas, ka Niks mēģināja viņu vainot par nodevību. – Ko tas nozīmē: “Tu lūdzi to nedarīt”? Vai tu vispār esi normāls?!
– Klausies! Apstājies! Nomierināsimies. Es negribēju… – viņš mēģināja viņu pierunāt. Anna nevēlējās viņu klausīties. Viņa gribēja vienkārši aiziet prom, bet jau bija par vēlu, un ģērbties atkal šķita apgrūtinoši. Viņa devās uz vannas istabu, cerot, ka Niks pazudīs pats no sevis. Kad viņa atgriezās, Niks gulēja uz dīvāna, vai vismaz izlikās, ka guļ. Viņa pavadīja nemierīgu vakaru viena, apdomājot nākotni.
No rīta viņa nolēma doties uz darbu. Pa ceļam brīdināja draudzeni, ka paņems taksometru. Lai gan viņa baidījās, ka maiņa būs grūta, darbs izrādījās paciešams un pat beidzās agrāk. Anna atcerējās draudzenes vārdus: – Nekas tā nenodrošina sievieti kā normāls darbs. Galvenais, ka normāls. Tavā gadījumā – tu vienmēr vari paļauties uz mani! Atgriežoties mājās, Anna ieraudzīja pazīstamus zābakus priekšnamā. Viņu sagaidīja Niks, un aiz viņa stāvēja tante, kuras klātbūtne šķita aizdomīga. “Atveda viņu,” Anna ar aizkaitinājumu nodomāja. Viņai nepatika, ka pieaudzis vīrietis ļauj mātei tik ļoti iesaistīties savā dzīvē. Ja Anna nebūtu uzstājusi, Marija, iespējams, dzīvotu pie viņiem, kontrolējot katru viņas soli un mudinot uz trim bērniem. Izrādījās, ka Niks bija slepeni uzaicinājis māti, lai viņa iemācītu viņam gatavot ēst, vēloties pārsteigt Annu. To dzirdot, Anna atmaiga un saprata, ka strīds bija nevajadzīgs. Viņa secināja, ka ne vienmēr patiesība ir tāda, kā viņa sākotnēji bija to uztvērusi.
