Notikumi no kādas latviešu ģimenes, kas ieskicēja mantas dalīšanu un skarbo situāciju realitātē.
“Tātad, noslēgsim draudzīgu vienošanos. Tu man atdod pusi dzīvokļa, un mēs mierīgi šķiramies,” Andris nolika rokas uz galda un noliecās uz priekšu.
“Puse no vecmāmiņas dzīvokļa?” Anita pacēla uzacis. “Tu to nopietni? Trīspadsmit laulības gadu laikā esmu dzirdējusi no tevis daudz ko neparastu, bet šis… Šis ir kaut kas īpašs.”
“Kopiegādātais īpašums tiek dalīts uz pusēm,” viņš atbildēja tādā tonī, it kā skaidrotu vispārzināmu patiesību, un atkārtoja: “Tu man iedosi pusi dzīvokļa, un mēs mierīgi šķirsimies.”
“Andri, vai tu dzirdi, ko pats saki? Kāds kopīpašums? Šo dzīvokli es mantoju no savas vecmāmiņas vēl pirms mēs satikāmies. Tu pat tur neesi reģistrēts!”
“Es pavadīju 13 gadus, ieguldot šī dzīvokļa remontā. Tagad man pienākas mana daļa,” viņš sāka locīt pirkstus. “Atceries, kā mēs mainījām logus? Un kā ar virtuves komplektu?”
“Pagaidi, pagaidi,” Anita pacēla roku. “Par manu naudu nomainījām logus, es pārdevu vecmāmiņas rotaslietas. Mani vecāki mums uzdāvināja virtuvi kā mājas iekārtošanas dāvanu. Kas vēl?”
Istabā iestājās klusums. Andris staigāja no plašās viesistabas stūra uz stūri un apstājās pie loga. Skats no manas vecmāmiņas “loga” bija satriecošs – pilsētas centrālais laukums, senas ēkas ar apmetumu, laukums…
“Labi,” viņš beidzot teica. “Tad parunāsim par Ievu.”
“Kāds Ievai ar to sakars?”
“Neskatoties uz to, ka arī viņai ir tiesības uz šo dzīvokli. Un kā tēvs es varu pārstāvēt viņas intereses. Mana meita dzīvos pie manis, kas nozīmē, ka dzīvoklis tagad ir mans.”
Anita lēnām piecēlās no krēsla:
“Tātad divpadsmit gadu laikā tu pirmo reizi atceries, ka esi tēvs? Neviena vecāku sapulce, neviens brauciens pie ārsta, kad viņai bija bronhīts, ne dzimšanas diena pagājušajā gadā. Bet tagad tu esi gatavs pārstāvēt viņas intereses? Tagad esi nolēmis, ka viņa dzīvos pie tevis?”
“Es zvanu Ritai,” Andris izņēma klausuli. “Ļauj viņai kā juristei tev izskaidrot tavas tiesības un pienākumus.”
Anita paraustīja plecus:
“Zvani. Es domāju, ka tava māsa tev paskaidros, ka tev nav tiesību uz mantojumu, ko es saņēmu pirms laulībām.”
Pēc pusstundas dzīvoklī ieradās Rita – gara auguma sieviete svinīgā uzvalkā. Viņa uzreiz izņēma mapi ar dokumentiem.
“Andri, es paskatījos izrakstus no bankas. Dzīvoklis patiešām piederēja Anitas vecmāmiņai, un pēc tam tas tika mantots. Nekādu pavedienu.”
“Bet visus šos gadus es…”
“Ko visus šos gadus?” Rita pārtrauca. “Dzīvošana laulātā dzīvoklī nedod īpašumtiesības.”
“Kā ar bērna tiesībām?” Andris sakrustoja rokas uz krūtīm.
“Ievai ir likumīga pārstāve – viņas māte. Un dzīvoklis nav kopīpašums,” Rita aizcirta mapi ciet. “Es varu iesniegt prasību tiesā, bet tā ir laika un naudas izšķiešana.”
Andris pēkšņi piecēlās:
“Tātad, mana māsa ir pret mani?”
“Es neesmu pret tevi. Es esmu par likumu,” Rita mierīgi atbildēja. “Un es iesaku nesarežģīt šķiršanos ar nepamatotām prasībām.”
Kad Rita aizgāja, Andris ilgi klusēja un skatījās ārā pa logu. Tad viņš pagriezās pret Anitu:
“Labi, darīsim savādāk. Ieva dzīvos pie manis.”
“Kāpēc pēkšņi?”
“Es esmu viņas tēvs. Man ir tiesības redzēt savu meitu.”
“Tiekaties – jā. Bet viņa paliks dzīvot pie manis.”
“To redzēsim vēlāk,” Andris devās uz izeju. “Tev nav ne jausmas, uz ko es esmu spējīgs.”
Nākamajā dienā Anita paņēma Ievu no skolas. Meita izskatījās neparasti priecīga.
“Vai vari iedomāties, šodien atnāca tētis! Atnesa man jaunu telefona maciņu. Viņš teica, ka drīzumā iegādāsies jaunu iPhone.”
“Tā tas ir,” Anita mēģināja slēpt savu pārsteigumu. “Un viņš sāka bieži nākt uz skolu?”
“Otro reizi nedēļas laikā. Kas par lietu? Viņš taču ir mans tētis.”
Vakarā klases audzinātāja zvanīja:
“Anita, es gribēju ar jums konsultēties. Andris sāka bieži nākt uz skolu, interesējas par Ievas progresu un sazinās ar viņu pārtraukumos. Vai tas ir labi?”
“Jā, mēs tagad šķiramies. Viņam ir tiesības redzēt savu meitu.”
“Redziet, viņš jautāja par jūsu darba grafiku, uzzināja, kas parasti paņem Ievu. Un viņš arī deva mājienu, ka gatavojas pārņemt pilnīgu aizbildniecību.”
Anitas rokas kļuva aukstas. Tas arī viss. Tā kā dzīvokli iegūt viņam nebija iespējams, Andris nolēma rīkoties ar meitas starpniecību.
Nedēļas nogalē Ieva gatavojās apciemot savu tēvu:
“Mammu, vai es varu pavadīt nakti pie tēta? Viņš īrē tik foršu dzīvokli! Un viņa līgava Vera apsolīja man iemācīt gatavot makaronus carbonara.”
“Līgava?” Anita par to neko nezināja. “Cik ilgi viņi ir kopā?”
“Nezinu. Viņa ir lieliska! Strādā nekustamo īpašumu aģentūrā. Viņš saka, ka būt par nekustamo īpašumu ir aicinājums.”
Vakarā Rita piezvanīja Anitai:
“Mums jāsatiekas. Ir svarīga saruna.”
Saruna
Kafejnīca nebija pārpildīta. Rita izskatījās noraizējusies:
“Es kaut ko nejauši uzzināju. Vera patiešām ir nekustamo īpašumu mākleris. Un viņa jau meklē pircēju tavam dzīvoklim.”
“Bet kā? Viņai nav tiesību…”
“Ko darīt, ja Andris saņems Ievas aizbildniecību? Tad viņš kā nepilngadīga bērna pārstāvis varēs pretendēt uz daļu dzīvokļa. Viņš un Vera visu izdomāja.”
“Kas man jādara?”
“Pirmkārt, savāc pierādījumus. Man ir plāns.”
Pēc nedēļas Ieva atgriezās no tēva asarās…
Tad atklājās patiesība…
Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā
