“Mammu, es vairs pie viņiem neiešu!”
“Kas noticis?”
“Es nejauši dzirdēju viņu un Veru runājam. Viņa teica, ka jau atradusi pircēju mūsu dzīvoklim, un viņi pārcelsies uz citu pilsētu, tiklīdz viss būs nokārtots ar dokumentiem. Un tētis teica, ka es ātri pieradīšu pie jaunās skolas.”
Anita apskāva meitu:
“Tagad tu saproti, kāpēc viņš sāka izrādīt tādas rūpes?”
“Piedod, mammu. Es biju tik stulba! Man likās, ka viņam manis ļoti pietrūka.”
Rita sasauca sapulci savā kabinetā. Uz galda stāvēja iespaidīga dokumentu kaudze.
“Lūk, ko mēs uzzinājām,” viņa izvēdināja papīrus. “Pirmkārt, Andris paņēma kredītu par pieciem miljoniem rubļu. Otrkārt, es pārbaudīju – nauda tika iekasēta un kaut kur pazuda.”
“Kāds aizdevums?” Anita bija pārsteigta. “Es to dzirdu pirmo reizi.”
“Tāpēc, ka viņš to noformēja oficiāli mēnesi pirms jūsu šķiršanās. Un tagad banka prasa atmaksāt. Un arī,” Rita izņēma sava e-pasta izdruku, “Vera jau ir ievietojusi sludinājumu par jūsu dzīvokļa pārdošanu.” Tiesa, fotogrāfiju vēl nav.”
“Bet kā viņa varēja?”
“Iepriekšēja vienošanās. Viņa no potenciālajiem pircējiem ņem depozītu, solot, ka dzīvoklis drīzumā būs pieejams. Trīs cilvēki jau ir ieguldījuši pa 1000 eiro.”
Ieva, sēžot kabineta stūrī, pacēla galvu:
“Es ierakstīju viņu sarunu. Vera stāstīja tētim, ka atradusi kādu firmu, kas gatava pirkt dzīvokli par skaidru naudu, nekādus jautājumus neuzdeva.”
Rita pamāja:
Labi darīts. Tas ir svarīgs pierādījums. Un ko tagad? – Anita jautāja.
– Tagad mēs iesniedzam pretprasību. Man ir pierādījumi, ka Andris plānoja krāpniecību ar dzīvokli jau pirms šķiršanās. Lūk, izraksts no viņa telefona – viņš zvanīja mākleriem, konsultējās par steidzamu nekustamā īpašuma pārdošanu.
Pie durvīm pieklauvēja. Andris parādījās uz sliekšņa:
— Vai esat nolēmušas bez manis sapulcināt ģimenes padomi?
“Nāc iekšā,” Rita norādīja uz krēslu. “Mēs tikai apspriežam jūsu finanšu lietas.”
— Kādas vēl finanšu lietas?
– Piemēram, kredīts par 50 000 eiro. Vai priekšlīgumi par dzīvokļa pārdošanu, kurā jums nav daļas. Vai varbūt varam apspriest jūsu sagatavoto aizbildnības pieteikumu?
Andris nobālēja:
-Tu man sekoji?
Nē, es tikai darīju savu darbu. Es esmu juriste, ja esi aizmirsis.
-Tu esi mana māsa!
“Tāpēc es cenšos tevi apturēt, pirms izdari noziegumu.” Krāpšana ar nekustamo īpašumu ir likuma pārkāpums.
Ieva piecēlās no sēdekļa:
— Tēt, vai tā ir taisnība, ka jūs ar Veru grasāties aizbraukt uz citu pilsētu?
Kas tev to teica?
– Es pati to dzirdēju. Un es ierakstīju jūsu sarunu.
Andris sabruka uz krēsla:
Tu nesaproti. Man ir lieli parādi. Vera ierosināja plānu…
— Plāns apmānīt savu meitu? – Anita pārtrauca. – Izmantot bērnu, lai atņemtu dzīvokli?
Man vajadzēja naudu!
“Bet man vajadzēja tēvu,” Ieva klusi sacīja. – Īstu, nevis kādu, kurš nāk uz skolu ar dāvanām, lai tikai piekļūtu savas mātes dzīvoklim.
Rita izņēma citu dokumentu:
– Šeit ir paziņojums prokuratūrai. Šeit ir viss: aizdevums, priekšlīgumi par sveša īpašuma pirkšanu un pārdošanu un mēģinājums manipulēt ar bērnu. Es to vēl neesmu nosūtījusi.
Un ko jūs piedāvājat? — Andris sakrustoja rokas.
Jūs pārtraucat visus mēģinājumus tiesāties par dzīvokli. Jūs uzrakstāt kvīti, kurā norādīts, ka jums nav tiesību uz to. Jūs maksājat kompensāciju cilvēkiem, no kuriem Vera paņēma depozītu. Un jūs sākat normāli sazināties ar savu meitu – bez savtīgiem mērķiem.
Ja es atteikšos?
“Tad dokumenti tiks nodoti iestādēm.” Un ticiet man, tev nepatiks sekas.
Andris klusēdams paskatījās uz dokumentiem. Birojā valdīja smags klusums.
“Dodiet man laiku padomāt,” viņš beidzot teica.
“Tiekamies rīt no rīta,” Rita atcirta. – Citādi es sāku procesu.
Vakarā Anita un Ieva sēdēja sava dzīvokļa virtuvē. Uz galda kūpēja tēja, un uz palodzes bungoja lietus.
— Mammu, cik sen vecmāmiņa nopirka šo dzīvokli? – jautāja Ieva.
Ak, tas ir viss stāsts. Viņa strādāja šeit par rūpnīcas galveno inženieri. Tad visa šī māja tika uzcelta vadības personālam. Vecmāmiņa stundām ilgi pavadīja būvlaukumā, vērojot katru ķieģeli. Vēlāk, kad tika sadalīti dzīvokļi, viņai piedāvāja izvēlēties jebkuru. Viņa izvēlējās šo – ar skatu uz laukumu.
– Vai tētis zināja šo stāstu?
Noteikti. Vecmāmiņa man teica vairāk nekā vienu reizi. Viņa dzīvoja pie mums pirmos trīs gadus pēc mūsu kāzām.
Anitas telefons novibrēja. Ziņa no Ritas: “Andris atnāca pie manis, viņš saka, ka ir gatavs mūsu noteikumiem.”
No rīta viņi atkal pulcējās Ritas kabinetā. Andris izskatījās noguris, it kā nebūtu gulējis visu nakti.
“Es visu parakstīšu,” viņš teica, neskatīdamies ne uz vienu. – Kur ir dokumenti?
Rita izklāja papīrus:
Šeit ir atteikšanās no prasībām pret dzīvokli. Šeit ir pienākums izmaksāt kompensāciju Veras apkrāptajiem klientiem. Un šeit ir tikšanās grafiks ar manu meitu, ja Ieva piekrīt.
Ieva paskatījās uz savu tēvu:
– Vai tiešām gribi mani redzēt? Vai arī tu atkal kaut ko izdomā?
“Tā ir taisnība,” Andris pirmo reizi pacēla acis tajā rītā. “Es visu sabojāju, vai ne?” Domāju tikai par naudu, par dzīvokli. Bet tu man esi izaudzis tik brīnišķīgs. Un man tas viss pietrūka.
“Ne viss,” Ieva klusi sacīja. – Tu vēl vari paspēt. Tikai nekrāpies, labi?
Andris pamāja ar galvu un sāka parakstīt dokumentus. Kad formalitātes bija nokārtotas, Rita savāca papīrus:
— Vera jau zina?
– Es pārtraucu ar viņu visas attiecības. Viņa gribēja izmantot Ievu, lai nopelnītu naudu dzīvoklī. Un es… Es ļāvu sevi pierunāt.
Kā ar aizdevumu? – Anita jautāja.
Es maksāšu. Dabūju otru darbu. Varbūt es to nokārtošu pēc trim gadiem.
Mēnesis pagājis. Anita un Ieva sēdēja vienā virtuvē ar skatu uz laukumu. Aiz loga sniga pirmais sniegs.
“Mammu, zini, tētis ir mainījies,” sacīja Ieva, malkodama tēju. — Vakar bijām uz kino, tad pastaigājāmies pa parku. Viņš jautāja par skolu, par maniem draugiem. Un ne vārda par dzīvokli vai naudu.
“Es priecājos,” Anita sirsnīgi atbildēja. – Katram var dot otru iespēju.
Atskanēja durvju zvans. Rita stāvēja uz sliekšņa:
— Nolēmu apciemot savu mīļās radinieces. Es redzu, ka jūs šeit gatavojat tēju?
“Pievienojieties man,” Anita pasmaidīja. “Jūs tagad esat ne tikai radiniece, bet arī mūsu ģimenes aizsardzības sargeņģelis.”
Rita iegāja virtuvē:
— Andris, starp citu, ir pilnībā atmaksājis naudu Veras klientiem. Un darbā viņš tika paaugstināts amatā.
Un pati Vera? – jautāja Ieva.
— Viņai bija jāpamet pilsēta. Pārāk daudz neapmierinātu klientu. Bet tas ir pavisam cits stāsts.
Viņi sēdēja virtuvē, dzēra tēju un runāja par visu pasaulē. Aiz loga turpināja snigt sniegs, kas pilsētas laukumu pārklāja ar baltu segu. Un vecajā dzīvoklī bija silti un mājīgi.
