Sveicināti, vēlos pastāstīt par savu problēmu. Aptuveni pirms 7 gadiem mēs ar vīru izšķīrāmies. Toties no laulības mums palika dēls un meita.
Meitai jau sava ģimene, bet dēls īrē dzīvokli kopā ar savu draudzeni. Īsāk sakot, es visu laiku esmu viena. Protams, reizēm bērni iebrauc ciemos, tomēr ar to ir par maz, lai nejustos vientuļi.
Pirms pus gada es sāku satikties ar vīrieti, bet rezultātā izšķīrāmies aptuveni pirms mēneša. Un es nesen sapratu, ka esmu stāvoklī. Bet es saprotu, ka mēs vari neesam kopā, tāpēc bērns visticamāk viņam nav vajadzīgs.
Bet pati es nezinu, ko man darīt: atstāt bērnu, vai nē. Es saprotu, ka dzemdēt tādā vecumā ir liels risks, jo bērns var piedzims ar traucējumiem, vai arī es varu netikt galā ar stiprajām dzemdību sāpēm.
Bet no otras puses es nejustos tik vientuļa, ja manā dzīvē parādītos mazs cilvēciņš, kuram es būtu vajadzīga. Es zinu, ka viņš varētu piepildīt manu dzīvi ar brīnišķīgiem mirkļiem.
Lasi arī: Trīspadsmit dienas ar jaudīgākajām virsotnēm: magnētisko vētru prognoze no 22. decembra līdz 3. janvārim
Tā, nepieņemot lēmumu, nolēmu parunāt ar meitu. Izstāstīju viņai visu kā ir un prasīju padomu. Meita pateica, ka labāk neatstāt bērnu. Es zinu, ka viņa saka pareizi.
Ceru, ka mazulis man spēs piedot…
Tad, mīļā mazuļa mamma, lai arī meita lūdz piedošanu vēl nedzimušajam mazulim! Ja tāds ir viņas verdikts. Tas ir Tavs un tikai Tavs lēmums, lai kāds tas arī būtu. Bet izskatās, ka ērtāk atbildību un galalēmumu atstāji meitai. Un ja nu… sāks pārņemt sajūta, ka vajadzēja citādāk. Ko tad? Būs piedošana jālūdz ne tikai mazulim, bet arī pašai sev. Un ļaunākais, ka neapzināti vari sākt vainot savu meitu.
Šim rakstam būtu nozīme un tas būtu stāsts par drosmi, uzdrošināšanos un mīlestību, ja Tu paziņotu, ka izvēlējies būt vēlreiz mamma. Tagad rakstam ir maza vērtība. Stāsts par atbildības uzvelšanu citiem. Uzzinājām, ka Tev ir 46 un kā ļāvi meitai lēmumus pieņemt savā vietā. Ja zini, ka viņai ir taisnība, tad kāpēc vispār bija jautājums, ko darīt, un kāpēc jautā lasītājam padomu, ja lēmums jau pieņemts. Cerams, “pareizais”…
Vēlu Tev visu labāko. Galvenais, lai atlikušie 47 nav jādzīvo ar nožēlu. Ja vēl ir iespēja, pieņem SAVU lēmumu!!!
Arī vīrietim ir tiesības zināt, ka viņš varētu kļūt par tēvu. Izklausās, ka šo raksteli sacerējis kaut kāds tīnis, kuram 46 g. v. sieviete jau šķiet veca kā pasaule. Sāpes?! Neizturēt sāpes? Jūs esat dzirdējuši par kādu dzemdētāju, kura nomirusi no sāpēm?
[…] 46 gadu vecumā paliku stāvoklī un nezinu, ko man darīt […]