Vīramāte cenšas atņemt manu māju, apmainot to pret savu necilo Pļavnieku dzīvokli

Mana vīramāte vienmēr ir bijusi pārliecināta, ka viņai pienākas kontrolēt visu apkārtējo pasauli, un, šķiet, manas mājas nav izņēmums.

Viņas iecere ir vienkārša – apmainīt manu māju pret savu veco, nelielo dzīvokli Pļavniekos. Iemesli? Protams, viņai šķiet, ka viņas piedāvājums ir labākais risinājums, jo viņa zina, kas ir labāk priekš ģimenes. Taču aiz šī šķietamā labvēlīguma slēpjas kāda tumša nodoma ēna.

Un, lai gan sākotnēji šķita, ka tas ir tikai viens no viņas uzmācīgajiem plāniem, kad sāku pētīt dziļāk, sapratu, ka tas ir tikai viens solis no lielākas spēles, kuru viņa ir gatava spēlēt uz citu cilvēku rēķina.

Līga, padomā tikai, cik daudz laika tu pavadi ceļā uz darbu! Un, ja es dzīvotu pilsētas centrā… – Sandra atgrūda tējas krūzi un nopietni paskatījās uz vedeklu.

“Tas man piestāv,” Līga paraustīja plecus, izliekot uz šķīvja cepumus. — Tas ir desmit minūšu attālumā no pieturas, un no turienes kursē tiešais autobuss.

Tieši tā! Autobuss! Bet viņa varēja iet kājām. Mana Antoša katru dienu nāk pēc tevis, vai ne? Benzīns kļūst dārgāks, laiks tiek tērēts.

Līga klusēja. Šī saruna tika atkārtota trešo reizi mēneša laikā. Šķita, ka vīramāte bija izvirzījusi sev mērķi pārliecināt vedeklu pārdot māju, kuru viņa bija mantojusi no vecmāmiņas.

— Vai jūs zināt, kādas iespējas ir tagad? – Sandra piegāja tuvāk. — Atradu lielisku piedāvājumu nomainīt māju pret dzīvokļiem. Es jau uzaicināju nekustamā īpašuma aģentu, vakar ar viņu runāju, tas ir vienkārši lielisks piedāvājums! Savai mājai var iegūt divus dzīvokļus – vienu pilsētas centrā, bet otru…

“Sandra,” Līga klusi pārtrauca, “paldies par jūsu rūpēm, bet mēs ar Antonu pagaidām nekādas izmaiņas neplānojam.”

Ak, jaunība, jaunība! Jums vienmēr šķiet, ka ir laiks kaut ko darīt. Un tad cenas celsies, teritorija tiks apbūvēta ar augstceltnēm, un ko tad? Palieciet savā vecajā mājā, kā muzejā! Mēs jau visu esam pārrunājuši ar nekustamā īpašuma aģentu, atliek tikai jūsu piekrišana.

Līga paskatījās ārā pa logu, kur vējš kratīja vecmāmiņas stādītās ābeles zarus. Katru pavasari tās ziedēja tik bagātīgi, ka kaimiņi nāca fotografēties uz tā fona.

“Sandra, mainīsim tēmu,” Līga pasmaidīja. — Pastāstiet, kā veicas jūsu jaunajam fitnesa centram?

Sievamāte savilka lūpas, bet klusēja. Līga zināja, ka tas nebūs ilgi. Kopš tās dienas, kad viņa un Antons apprecējās pirms sešiem mēnešiem, Sandra sākusi savu krusta karu pret viņu dzīvi viņu vecmāmiņas mājā.

Sākumā tie bija tikai mājieni. Pēc tam sekoja sarunas par to, cik neērti ziemā tīrīt sniegu, cik dārga ir apkure, cik tālu līdz veikaliem. Un tagad es jau esmu atradusi nekustamo īpašumu.

Vakarā Līga nolēma aiziet līdz veikalam. Februāra vakars izvērtās pārsteidzoši silts. Viņa apzināti devās garajā ceļā cauri vecajiem rajoniem, kur katrai mājai bija sava vēsture. Iegrimusi domās, viņa uzreiz nepamanīja zvanu:

Līga! Līga!

Pie vārtiem stāvēja kaimiņiene Sandra, kas dzīvoja viņiem pretī mājai.

Cik labi, ka es tevi satiku! Ienāc uz minūti, man tev kaut kas jāpasaka.

Sandras mājīgajā virtuvē Līga jutās kā atgriezusies bērnībā – tā pati siltā gaisma, aizkari ar nelielu rakstu, ģerānija uz palodzes.

“Es ilgi domāju, runāt vai nē,” iesāka Sandra, lejot tēju. – Bet vakar es redzēju, kā tava vīramāte atnāca pie tevis ar kādu sievieti. Viņi stāvēja pie mājas, kaut ko apsprieda, rādīja uz logiem.

“Jā, iespējams, tas ir nekustamo īpašumu mākleris,” atbildēja Līga. — Sandra uzstāj, lai māju apmainītu pret dzīvokļiem.

Tieši tāpēc es tev piezvanīju. Es šeit dzīvoju divdesmit gadus un daudz ko atceros. Un par stāstu ar Natāliju arī.

Protams, pārveidošu tekstu, ņemot vērā iepriekšējos norādījumus:

— Ar kuru Natāliju?

— Ar Sandras vecākā dēla Igora pirmo sievu. Vai tu nezināji, ka Antonam ir vecāks brālis?

Līga pamāja ar galvu. Antons nekad nerunāja par savu brāli, un viņa vīramāte no šīs tēmas izvairījās.

“Viņi arī toreiz bija jauni,” turpināja Sandra. — Natālija bija vienistabas dzīvoklis, kuru viņa saņēma mantojumā no vecākiem. Jauks dzīvoklis, pašā centrā. Sandra viņus pārliecināja to apmainīt pret divistabu dzīvokli jaunbūvē, taču platība bija tāda. Viņi saka, ka tas būs plašāks jaunai ģimenei. Un gadu vēlāk viņi izšķīrās.

— Un tas, ka dzīvoklis jau tika uzskatīts par kopīgi iegādātu īpašumu. Natālija palika istabā komunālajā dzīvoklī, un Igors paņēma lielāko daļu naudas. Pēc tam viņš ātri devās uz ārzemēm, un Sandra kaut kā iekārtoja sev otru istabu.

Līga juta, ka pār viņas muguru pārskrēja drebuļi.

— Kā tu to visu zini?

— Tāpēc Natālija palika pie manis, līdz atrada jaunu mājokli. Viņa turpināja raudāt un stāstīja stāstus. Tāpēc es satraucos, kad ieraudzīju šo stāstu ar nekustamo īpašumu. Sandra, viņa ir… uzņēmīga.

Mājupceļā Līga savā galvā pārdzīvoja pēdējo mēnešu notikumus. Kā vīramāte sāka stāstīt, ka māja ir veca un komunālie var neizturēt. Kā es izsūtīju sludinājumus par dzīvokļu pārdošanu. Kā viņa slavēja rajonu, kurā dzīvo viņas māsa Marina.

“Tu šodien kavējies,” Antons viņu sveicināja. — Un mamma piezvanīja un teica, ka atradusi lielisku maiņas iespēju.

Anton, kāpēc tu man nekad nestāstīji par savu brāli?

Istabā valdīja klusums.

Kas tev par viņu stāstīja?

Nav svarīgi. Kāpēc tu klusēji?

Antons apsēdās uz dīvāna un domīgi skatījās uz priekšu.

— Mēs ar viņu nekad īsti nesazinājāmies. Viņš ir divpadsmit gadus vecāks. Kad es gāju skolā, viņš jau beidza koledžu. Tad šis stāsts par šķiršanos, aiziešanu… Mammai nepatīk par viņu runāt.

— Un par Natāliju? Par to, kā viņi mainīja dzīvokli?

“Kaut kas tāds notika,” Antons sarauca pieri. – Bet es toreiz biju mazs, es nezinu detaļas.

Nākamajā dienā Līga paņēma brīvu dienu un devās uz rajona arhīvu. Viņa pati nezināja, ko tieši viņa vēlas atrast, bet intuīcija viņai teica, ka viņai jārakās dziļāk.

Viņa līdz pusdienām sēdēja arhīvā un pētīja vecos dokumentus par nekustamā īpašuma darījumu reģistrāciju. Un atklāja ko interesantu: pirms desmit gadiem īpašums uz istabu komunālajā dzīvoklī tika reģistrēts uz viņas vīramātes māsas Marinas vārda. Tas pats, kas palika no Natālijas dzīvokļa maiņas.

Līga izņēma telefonu un sastādīja nekustamā īpašuma māklera numuru, kas bija pierakstīts uz vīramātes pārdomāti atstātas papīra lapas.

Labdien, šeit ir runa par mājas maiņu pret diviem dzīvokļiem.

Ak, jūs esat Antona sieva? Jā, jā, Sandra teica, ka jūs piezvanīsit. Mums vienkārši ir lielisks variants – divistabu dzīvoklis centrā un vienistabas dzīvoklis jaunā mikrorajonā.

— Kurā tieši?

Saulainajā ielā. Šobrīd tur ir daudz jaunu ēku, attīstīta infrastruktūra…

Līga pasmaidīja. Tieši šajā rajonā dzīvoja viņas vīramātes māsa.

Līga nolēma rīkoties aktīvi. Tā kā vīramāte prot aust intrigas, tas nozīmē, ka viņai būs jāmācās spēlēt pēc tiem pašiem noteikumiem.

“Sandra, es domāju par jūsu priekšlikumu,” viņa teica citu ģimenes vakariņu laikā. – Apskatīsim jūsu atrastās iespējas.

Sievamāte staroja:

Beidzot! Un es pateicu Antonam, cik viņam ir gudra sieva. Redzēsi, nenožēlosi.

“Jā, mums viss rūpīgi jāpārdomā,” Līga atbalstīja. — Un būtu vēlams apskatīt visus dokumentus. Jums ir pieredze šādos jautājumos, vai ne?

— Kurās? — Sandra kļuva piesardzīga.

Nu, mājokļa maiņā. Es dzirdēju, ka jūs jau esat palīdzējusi ar līdzīgām problēmām. Piemēram, Natālija.

Dakša noklikšķināja pret šķīvi. Antons paskatījās no salātiem.

— Kāds Natālijai ar to sakars? — vīramāte asi jautāja. – Tas ir pavisam cits stāsts.

– Vai tā ir taisnība? Man šķiet, ka tas ir ļoti līdzīgs. Tikai toreiz runājām par dzīvokli centrā, bet tagad par veselu māju.

Līga, ko tu saki? — Antons iejaucās.

Un jūs jautājat savai mātei, kur palika istaba, kas palika pāri no Natālijas dzīvokļa maiņas. Kā viņa nonāca pie tavas tantes Marinas?

Sandra nobālēja:

– Tā ir mūsu ģimenes lieta, un es neļaušu…

“Tagad es arī esmu ģimene,” Līga pārtrauca. – Un tā kā mēs runājam par apmaiņu, pastāstīsim Antonam visu plānu. Par to, kā viens dzīvoklis nonāks pie mums, bet otrs, laimīgā kārtā, būs blakus Marinas mājai. Un par to, kā vēlāk šis dzīvoklis kaut kā brīnumainā kārtā…

Pietiekami! – Sandra piecēlās no galda. – Es gribēju to labāko. Es domāju par tavu nākotni. Esmu sarunājusi izdevīgu jūsu mājas maiņu. Otrais dzīvoklis pienāksies manai māsai. Jā! Nu ko?

Mammu, par ko Līga runā? — Antons klusi jautāja.

– Tava sieva ir dzirdējusi pārāk daudz stulbu tenkas. Jā, bija stāsts ar Natāliju. Bet tā ir viņas pašas vaina. Igors viņas labā izdarīja tik daudz, un viņa…

— Un viņa negribēja piedalīties jūsu nekustamo īpašumu izkrāpšanā? — Līga jautāja. – Šodien biju arhīvā. Atrasti dokumenti par īpašumtiesību nodošanu. Izrādās interesanta ķēde.

Sandra apsēdās uz krēsla:

— Vai tu esi rakņājusies pa dokumentiem? Vai tu man sekoji?

– Nē, es tikai aizstāvēju savu māju. Un manas vecmāmiņas atmiņa.

Anton, vai tu tiešām ļausi viņai tā runāt ar tavu māti?

“Mammu,” Antons piecēlās un piegāja pie sievas, “es gribu zināt patiesību.” Visa patiesība.

Protams, šeit ir pārveidotais teksts ar visām iepriekšējām norādēm:

Un Līga pastāstīja. Par sarunu ar Sandru, par atradumiem arhīvā, par dīvaino sakritību ar apvidu, kurā dzīvo Marina. Par to, kā vīramāte iepriekš vienojās ar nekustamo īpašumu, pat neprasot viņu viedokli.

“Es neticu,” Antons pakratīja galvu. – Mammu, saki, ka tā nav taisnība.

Bet Sandra klusēja, skatījās vienā punktā.

“Tātad tā ir taisnība,” Antons izdvesa. — Un par Igoru, un par Natāliju, un par tanti Marinu.

“Es vienmēr esmu domājusi tikai par ģimenes labumu,” beidzot sacīja vīramāte. – Jūs esat jauni, jūs nesaprotat. Tādos laikos mēs dzīvojam, mums jādomā par nākotni.

Par kura nākotni, mammu? Par tavējo? Par Marinu?

“Mēs būtu darījuši visu saskaņā ar likumu,” mēģināja attaisnoties Sandra. — Visi dokumenti, visi līgumi…

— Kā klājas ar Natāliju? – Līga rūgti pasmaidīja. — Arī viss bija pēc likuma. Bet nez kāpēc viņa palika bez nekā.

– Viņa nenovērtēja to, kas viņai bija! — vīramāte uzliesmoja. — Viņa atteicās saprast, ka vēlos viņai labāko. Tāds tu tagad esi.

Nē, Sandra. Es ļoti labi saprotu, ko tu gribi. Un tāpēc mana māja netiek pārdota vai mainīta. Ne tagad, ne vēlāk.

Antons! — Sandra iesaucās. — Pastāsti viņai!

Nē, mammu. Šī ir Līgas māja. Un viņai ir jāizlemj.

Pēc šīm neaizmirstamajām vakariņām Sandra pie viņiem neieradās divas nedēļas. Antons nezvanīja mātei, un viņa nezvanīja viņam. Līga redzēja, cik noraizējies ir viņas vīrs, taču viņa saprata, ka viņam ir vajadzīgs laiks, lai pieņemtu patiesību par savu ģimeni.

Kādu vakaru, kad viņi sēdēja dārzā, Antons sacīja:

Taču tas notika tas, ko negaidīja pilnīgi neviens un sākās pamatīgs Tracis…

Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā

Leave a Comment