— Aizgāju pie Marinas tantes.
Līga jautājoši paskatījās uz savu vīru.
– Viņa sākumā negribēja runāt. Bet, kad viņa saprata, ka es zinu par istabu no Natālijas dzīvokļu maiņas, viņa atvērās. Izrādās, ka mamma viņai jau bija apsolījusi jaunu dzīvokli, kas tiks iegūts, mainot mūsu māju.
Un kā ar Marinu?
– Viņa izplūda asarās. Viņa man pastāstīja, kā viņas māte vienmēr ar viņu manipulēja. Dažreiz viņš palīdzēs ar mājokli, dažreiz viņš aizdos naudu, un tad viņš prasīs pilnīgu pakļaušanos. Viņiem bija vienošanās: Marina palīdzēs nokārtot apmaiņas dokumentus, un tad viņa saņems dzīvokli.
–Un tagad viņa ir palikusi bez dzīvokļa.
Jā. Bet ziniet, viņa pat priecājās, ka viss nokrita. Viņa saka, ka viņai ir apnicis būt par marioneti.
Tajā brīdī vārti čīkstēja. Sandra stāvēja uz taciņas.
– Vai drīkstu ienākt?
Antons pamāja. Vīramāte lēnām piegāja pie sola:
– Es atnācu atvainoties.
Līga un Antons klusēja.
— Šajās dienās esmu daudz domājusi. Es runāju ar Marinu. Viņa man pastāstīja par jūsu tikšanos,” Līga apsēdās uz sola malas. “Es vienmēr domāju, ka daru pareizi.” Ka man ir tiesības rīkoties ar citu cilvēku dzīvībām, jo es zinu labāk. Tā notika ar Natāliju un Marinu. Tagad es mēģināju ar jums.
Kāpēc, mammu? — Antons klusi jautāja.
— Droši vien kontroles ieradums. Tā esmu nodzīvojusi visu savu dzīvi – visam jānotiek pēc mana plāna. Un tagad es sapratu, ka esmu atstāta viena. Igors ir ārzemēs, es ar tevi gandrīz nesakritu, Marina vairs nevēlas ar mani būt nekāda sakara.
Līga paskatījās uz savu vīramāti un ieraudzīja nevis spēcīgu sievieti, kas bija pieradusi manipulēt ar saviem mīļajiem, bet gan vienkārši vientuļu cilvēku, kurš ļoti baidījās zaudēt kontroli pār savu dzīvi.
“Līga,” viņa maigi teica, “sāksim no sākuma.” Bez manipulācijām vai slēptām programmām.
Vai tu man piedosi?
Ne uzreiz. Bet es mēģināšu. Vienkārši apsoli man – vairs nerunāsim par mājas maiņu.
“Es apsolu,” vīramāte nopūtās. – Tagad es saprotu, ka tas nav par māju. Lieta ir tāda, ka es nezinu, kā cienīt citu cilvēku izvēli.
Viņi ilgi sēdēja dārzā. Viņi runāja par visu: pagātni, jauniem sākumiem, kā viņi atjaunos attiecības. Un nākamajā dienā Antons atnesa mājās krāsas bundžas:
Vai tu palīdzēsi? Jau sen gribēju verandu nokrāsot tā, kā patika manai vecmāmiņai – zilā krāsā.
Līga pasmaidīja:
Noteikti. Ziniet, es domāju, ka vecmāmiņa priecātos, ka māja paliek ģimenei.
“Un lai tajā dzīvo cilvēki, kuri zina, kā aizsargāt to, kas viņiem ir dārgs,” piebilda Antons.
Mēnesi vēlāk Līga pirmo reizi ieradās pie viņiem tieši tāpat, bez plāniem un nodomiem. Viņa atnesa pīrāgu, gluži kā to darīja Līgas vecmāmiņa. U
n pēc nedēļas viņa palīdzēja dārzā iestādīt jaunas rozes. Pamazām dzīve uzlabojās, un mājvieta, kas varēja būt nesaskaņu avots, pārvērtās par vietu, kur ģimene atkal iemācījās uzticēties viens otram.
