Vienīgais veids, kā izglābt jaundzimušā dzīvību – kaulu smadzeņu pārstādīšana. Vetteru ģimenē bija potenciālais donors – viņu meita Katrīna. Acīmredzot, viņi izlēma to darīt tāpēc, lai tomēr izglābu mantinieku. Un tomēr, ārsti no Beiloras medicīnas koledžas – Džons Montgomerijs, Mērija Anna Stauta un Rafaels Vilsons apgalvoja vecākiem, ka, ja gadās tāda slimība, tad puisēnu varēs ievietot sterilā kulbā līdz kaulu smadzeņu pārstādīšanai. Par to, kas notiks, ja kaulu smadzenes nederēs, nez kāpēc neviens nepadomāja.
Bērns piedzima, kaula smadzenes nederēja. Puisēns palika dzīvot sterilā pūslī. Viņš tika iesvētīts ar dezinficētu svēto ūdeni, un palika ieslodzījumā divpadsmit gadus, gandrīz līdz pašai nāvei.
Pirms nokļūt sterilajā Deivida kokonā, ūdens, gaiss, barības produkti, pamperi un apģērbs tika rūpīgi dezinficēti. Pašam Deividam pieskārās tikai ar speciālu plastmasas cimdu palīdzību caur sienā speciāli ierīkotiem caurumiem. Spēļlietiņas, grāmatas un citi priekšmeti tika attīrīti no vismazākām līmes un etiķešu paliekām, pēc tam tika ievietoti kamerā, kas pilna ar etilēnoksīdu, un tika tur noturēti četras stundas 60˚C, un pēc tam tika pakļauti aerācijai 1 – 7 dienas. 
Interesanti, ka ētiskos jautājumus ārsti uzdeva tikai vienu reizi, 1975. gadā. Tad tika savākts konsīlijs, kurā Džons Montgomerijs teica, ka, ja viņam būtu tāda iespēja, viņš sarīkotu tamlīdzīgu projektu vēl reizi, ar citu bērnu. Tad viņam jautāja: “Vai ilgi esi nodomājis īstenot šādus projektus?”, viņš atbildēja: “Līdz laikam, kamēr nolemšu, ka no tā nav iespējams izspiest vairāk nekādu informāciju – vai arī kamēr projekta rezultāts nebūs skaidrs”. Vairāk ētiskie konsīliji netika sasaukti.
Kad Džonam palika 6 gadi, ar viņu eksperimentēt nolēma NASA, izveidojot puisēnam skafandru pastaigām. Tiesa, puisēns ilgi nevarēja sevi piespiest uzvilkt skafandru (tur taču mikrobi!), un pēc tam – iziet no sava kokona un pirmo reizi ieraudzīt tik daudz priekšmetus. Tā vai citādi, tikai sešu gadu vecumā puisēns vairāk par sešiem soļiem vienā virzienā. Bet NASA nopublicēja detalizētu rakstu par pieredzi bērna skafandra būvēšanā.
Sākās 80-ie. ASV valdībā sāka čukstēt par pārlieku dārgo (nu jau vairāk nekā 1,3 miljoni dolāru) eksperimentu, par nekontrolējamo Deividu un par cerību trūkumu. Tiesa, tikai nebija saprotams, kas tiek piedāvāts – viņu nogalināt, vai kā?
Tika nozīmēti jauni ārsti, kas ieteica ievadīt puisēnam gamma-globulīnu un antibiotikas, kas tad arī nozīmēja nāvi. Vecāki bija pilnīgi pret, un tad komanda iztērēja trīs gadus, lai pārliecinātu vecākus tomēr veikt kaulu smadzeņu pārstādīšanu – no tās pašas māsas. Nē, viņa nekļuva piemērotāka, bet kaut kādi rezultāti cīņā ar atgrūšanu desmit gadu laikā tomēr parādījās. Vecākus pierunāja, operāciju veica (un, starp citu, pretēji zēna vēlmēm, tā tika nofilmēta).
Izrādījās, ka operācija kļuva par nāves spriedumu. Deivida māsas kaulu smadzenēs snauda Epšteina-Barra vīruss. Kas, kā jau toreiz noteica topošais Nobela prēmijas laureāts Haralds cur Hauzens, izraisa mononukleozi un Bērkita limfomu. Jā, šis vīruss ir gandrīz visiem, bet gandrīz visiem to apspiež imūnsistēma, kas puisēnam nebija.
Sākumā, kokonā – mononukleoze, viņam kļuva pavisam slikti, no kokona nācās izņemt. Pirmo reizi 12 gadu laikā mamma pieskārās dēlam, un dēls uzreiz palūdz kolu, par kuru visu dzīvi sapņoja. Kolu nedeva, tika atklāti simtiem audzēju. Bērkita limfoma, koma, nāve, vecāku šķiršanās. Slimībai parādījās jauns nosaukums “kokona puisīša sindroms”.
Deivida personīgajam psihologam un labākajam draugam Mērijai Mērfijai tā arī neļāva publicēt pierakstus pēc viņa lūgumu “pareizā atbilde par viņa dzīvi”, uz kapakmens tika uzrakstīti aizkustinoši vārdi “Viņš tā arī nepieskārās pasaulei, bet pasauli aizkustināja viņš”.
Vai ir viennozīmīgs ētisks risinājums tādam gadījumam? Mēs, ja godīgi, nezinām. Bet Deivids Vetters ir pelnījis, lai viņu atcerētos un aizdomātos katru reizi, kad rodas jautājums – kas ir labāk.