Kāds Facebook lietotājs savā profilā dalījās ar pārdomām pēc dienā piedzīvotā. Izlasot Edija Pipara rakstīto var nojaust, cik tomēr maz ir cilvēcības tieši tajos cilvēkos, no kuriem mēs to visvairāk gaidām. Lasiet turpinājumā Edija rakstīto. Ortogrāfiju saglabājām. Ierakstiet komentāros jūsu domas!
Šodiena mani fascinēja.
Esot netālu no Rīgas1 slimnīcas kolēģei palika slikti. Ar cerību, ka tur kāds spēs palīdzēt – devāmies uz “uzņemšanu.
Sasniedzot reģistrāciju un pastāstot par situāciju man atcērt:”Mums nav uzņemšanas”.
Uz manu jautajumu:”Ko darīt” neatbildēja. Zvanu uz norādīto nr. 113, pastāstu cik kolēģei slikti – pat paiet nevar un kur atrodamies.
Saņemtā atbilde mani “uzvilka”: “Mēs uz citu slimnīcu nebraucam pakaļ. Jums jauzmeklē kāds dienas stacionārs un ja viņi izsauks mūs tad brauksim pakaļ”. (Kā lai meklējam, ja meitene knapi var paiet no lielām sāpēm).
Tad nu lūk, dodamies ar kolēģi pa visiem garajiem gaiteņiem meklēt kādu, kurš varēs palīdzēt. Ieejam dienas stacionārā un tur neapmierinātā tonī “Mēs slēdzamies ciet, nevarēsim palīdzēt”. Uz manu jautājumo ko darīt? (Viņas ļoti labi redzēja cik meitenei ir slikti) Atbilde no medmāsas” Izejiet no slimnīcas teretorijas un izsauciet ātros, tad brauks jums pakaļ”
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
