Daudzbērnu māte
Natļja Meščerjakova ir mamma trim bērniem. Viņa lidoja uz Orsku, lai satiktos ar saviem tuviniekiem. Vecākā meita Jekaterina piebrauca pie lidostas, kad viņai paziņoja, ka lidmašīna ir nokritusi.
“Mēs ticējām, ka vismaz kāds paliks dzīvs. Pastāvīgi zvanījām uz lidostām, bet neviens necēla klausuli. Vēlāk parādījās saraksti. Mamma bija priekšpēdējā”, – padalījās Katja.
Vecmāmiņa un mazmeitiņa
Gaļina Ņikitenkova steidzās pie vecmāmiņas. Kaimiņi stāsta, ka 87 gadus vecā sieviete ir slima, un viņai ir nepieciešama aprūpe. Ar vecmāmiņu pastāvīgi kopā ir kopēja.
Pensionārei neviens nav palicis starp dzīvajiem, abi dēli miruši. Gaļina pie pirmās izdevības steidzās pie mīļotās vecmāmiņas.
Dziedātāja
Uļjanai Son bija 28 gadi. Dzimusi Orskā, pēdējos gados dzīvo Maskavā. Meiteni visu dzīvi saistīja mūziku, kaut arī ieguva inženiera profesiju. Viņa gribēja apciemot radiniekus, bet notika traģēdija.
“Viņa mīlēja dzīvi, pastāvīgi mācījās kaut ko jaunu. Dziedāja, dejoja, mācījās svešvalodas, ceļoja. Viņai bija ļoti daudz draugu. Viņai bija sava grupa, pati izdomāja tērpus. Viņai patika uzstāties publikas priekšā”, – par Uļjanu atceras “Mazo mākslinieku skolas” darbinieki.
Komandējums
Komandējumā no Maskavas aizsūtīja 43 gadus veco Juriju Jamajevu un 25 gadus jauni Kriskentiju Aleksejenko. Jurijs jau sen Maskavā, strādāja bankā. Kriskentija nāk no Mežgorjas, pēdējos pāris mēnešus dzīvoja Astrahanjā, strādāja par taksistu dispečeri.
Zobārste
Stomatoloģiskās klīnikas direktore Ludmila Kovčuha lidoja mājās uz Orsku. Maskavā viņa bija atbraukusi ciemos pie meitas.
“Ludmila strādāja par ārstu-stomatologu elitārā Orskas stomatoloģijas klīnikā, – paziņoja medmāsa Jeļena. – Klasesbiedrus un draugus ārstēja bez maksas. 2017. gadā pat saņēma prēmiju kā “100 labākie uzņēmēji Krievijā”.
Ludmilai bija lieli plāni nākotnei. Viņa daudz ko dzīvē vēl gribēja paspēt. Pacienti viņu mīlēja, jo viņa bija labsirdīga, atsaucīga, saprotoša.
Tēvs ar dēlu
Žeņa no Orskas, 12 gadus jauns puisis, kurš gāja bojā lidmašīnas avārijā. Viņš lidoja kopā ar tēvu Jevgēņiju Livanovu. Uz lidmašīnas klāja viņi uztaisīja fotogrāfiju, kas izrādījās esam pēdējā viņu dzīvē.
“Žeņa bija mans draugs. Mēs mācījāmies vienā skolā. Skolā uzlika sēru rāmīti, – stāsta bojā gājušā puiša klasesbiedrs. – Mēs nevarējām noturēties, raudāja visa klase. Viņš bija labs un uzticams draugs, nodarbojās ar zirgu izjādēm”.
Tuvinieku sāpes nekādi nevar remdēt. Ir jāpaiet laikam, lai no jauna iemācītos dzīvot bez vistuvākajiem cilvēkiem.