Pārim, kurš ir kopā gadu, divus, trīs: nu kad tad precēsieties? A ko nē? Negribat? Viņš negrib vai Tu negribi?
Iespējams, tam pašam pārim, kurš ir precējies gadu, divus, trīs(visticamāk ne jau pateicoties kaitinošajiem jautājumiem pirms gada, diviem, trīs, bet tāpēc, ka paši tā izlēma): nu kad tad būs bēbītis? Nu tak vajag, vajag. A ko nē? Kurš negrib?
Iespējams, tam pašam pārim, kuru ģimenē ir viens bērniņš: Vajag taču māsiņu/brālīti! Kad būs? Muļķīgā balsī mazajam: Tu taču gribi māsiņu/brālīti, vai ne? Ej, paprasi mammai un tētim!
Iespējams, tam pašam pārim, kuru ģimenē jau ir divi bērni(bingo, ja viena dzimuma): nu taču, saņemieties! Vajag vēl vienu, kad būs māsa/brālis, un tā tālāk un tā joprojām. Ar trijiem tak vieglāk kā ar vienu.
Vai otrādi – nu pag, nu jau jāmet miers, ne? Komplekts ir, cik tad var.
Yes, visticamāk, ka neviens jau negrib sliktu, neviens jau nevēl sliktu, bet ko tad Tu gribi izdzirdēt kā vēlamo atbildi?
Vai ir tāda vēlamā atbilde?
Vai Tev patiesi šķiet, ka viņiem vajag Tavu jautājumu un pamudinājumu?
Vai Tu zini, vai viņiem vispār var būt bērni?
Vai Tu zini to, ka viņi iepriekšējā gadā pazaudēja divus bērniņus pēc kārtas?
Vai Tu zini, ka Tavs jautājums var būt tik smeldzīgs, ka nākamreiz gribēsies pāriet ielas otrā pusē, lai atkal nebūtu jāatbild tas, ko nevar vai negrib atbildēt?
Teiksi – nu tak tā arī var pateikt, kā ir. Zini, citreiz nevar, jo kauns, sāp, bail, ka nesapratīs. Bet citreiz jau gan jau, ka var.
Ja nu akurāt’ gribas kādam kaut ko pajautāt, tad iesaku pajautāt sev: kādēļ es viņiem to jautāju? Kādēļ es to gribu zināt? Ko es gribu dzirdēt? Vai visus iepriecina mani jautājumi?
Nu re, nav jau tik viegli pateikt, kā ir, vai ne?
Sanita Bergmane ,Sieviete, Sieva, Mamma, Dūla, kas kādreiz šos jautājumus aiz laba prāta uzdeva nepārtraukti, līdz pati sāka uzdot jautājumus sev.
Skauju.
https://www.facebook.com/sanita.jankovska.79/posts/1005409362977447