Es biju ļoti vientuļa un skumja bez vīra. Un tad es sāku pirkt kūkas un konditorejas izstrādājumus lielos daudzumos no veikala.
Pēc divām nedēļām es sevi nosvēru un sapratu, ka tā vairs nevaru turpināt. Es uzreiz biju pieņēmusies svarā par 7 kilogramiem.
Tāpēc nolēmu darīt kaut ko citu. Veicu ģenerāltīrīšanu mājoklī, nomazgāju visu līdz spīdumam, pārstādīju puķes, pārkārtoju visas mēbeles. Mans dzīvoklis kļuva tik mājīgs un skaists!
Un es arī pierakstījos uz dejām: man kaut kā vajadzēja zaudēt svaru pēc milzīgā kūku un smalkmaizīšu daudzuma, ko biju apēdusi.
Katru dienu es vārīju zupu, kas manam vīram tik ļoti patika. Un tad nāca mani draugi un visu to apēda. Kad viņi aizgāja, es skatījos seriālu “Troņu spēles”.
Mēs ar Sašu bijām daudz par to dzirdējuši, bet nekad nebijām atraduši laiku, lai to noskatītos. Šī filma man ļoti patika. Man patika to skatīties vakaros.
Un tad kādu vakaru pēkšņi atvērās durvis. Istabā ienāca Saša. Viņš redzēja, cik tīrs un skaists ir mans dzīvoklis. Dzīvoklis smaržoja pēc viņa iecienītā boršča. Un es mierīgi sēdēju uz dīvāna un skatījos ziepju operu.
– Nataša, labs vakars. Es atnācu, lai paņemtu tās lietas, ko iepriekšējā reizē nepaņēmu.
– Jā, protams! Es tās jau esmu savākusi! Vai tev ir soma?
– Nē!
– Labi, man ir!
Lasi arī: 18 gadus veca meitene apprecējās ar 71 gadu vecu vīrieti, un kā uz to reaģēja viņas vecāki
Es novietoju Sašas mantas un pasniedzu viņam somu.
– Vai tu gatavoji boršču?
– Jā, gatavoju! Tu esi izsalcis? Vai gribi boršču?
Saša brīdi domāja, tad mājienā paklanījās ar galvu.
Es viņam ieliku boršču. Saša apēda divus šķīvjus. Un tad viņš teica:
– “Nu, paldies, Nataša! Es aiziešu!
– Labi! Man jābeidz skatīties šī sērija!
– Ko tu skaties?
– Troņu spēle.
– Mēs kādreiz gribējām skatīties šo filmu kopā, atceries? – Saša skumji jautāja.
– Es atceros! – Es atbildēju.
Tad Saša aizgāja. Es nedaudz raudāju, tad noskatījos filmu līdz galam un devos gulēt.
Pēc divām nedēļām Saša atnāca pie manis ar visām savām mantām.
Es paskatījos uz viņu un nesapratu, kas notiek.
– Nataša, man ir žēl! Es tevi tik ļoti mīlu! Es mīlu tavas zupas un boršču, tavu mājīgo dzīvokli. Man žēl, ka es iekritu uz jauno ķermeni.
– Tātad tev pietrūkst manu boršču?
– Man pietrūkst visa! Bet pirmkārt un galvenokārt man pietrūkst tevis!
– Labi! Ienāc!
– Man ir tik neērti tavā un mūsu meitas priekšā! Tu viņai neko neteiksi?
– Labi, neteikšu! Vai ieturēsi vakariņas?
– J;ā, labprāt! Liels paldies!
Un tās es viņu pieņēmu atpakaļ. Bez nekādām liekām sarunā, bez drāmas. Vai tā bija pareizi?