https://www.facebook.com/catherinecampbellauthor/posts/1464057237026245
Lūsija, no Īrijas, nomira savā ģimenes un tuvinieku lokā jaunajā gadā. Viņa tika apglabāta mazā, rozā zārkā.
Cilvēki no visām pasaules malām izteica vecākiem līdzjūtību un nožēlu par zaudējumu.
Stefānija (meitenītes mamma) pēc meitas nāves ielika savā Facebook ziņu par zaudējumu, lai paziņotu visiem radiem un draugiem, kā arī tiem cilvēkiem, kas šo gadu laikā ģimeni bija atbalstījuši. Mazajai Lūsijai vairs nepietika spēka cīnīties par savu dzīvību.
“Viņa bija lieliska visās jomās – viņa bija fantastisks cilvēks, kas nebija pelnījis šādu slimību… Mazais meitenes ķermenītis visu mūžu cīnījās ar šo briesmīgo slimību, bet diemžēl uzvarēt to nebija iespējams. Tagad Lūsija uz visiem laikiem ir atbrīvojusies no sāpēm…” tā viņas mamma raksta savā Facebook profilā.
Žurnālistei Katrīnai Kembelai bija iespēja iegūt no meitenes vecākiem interviju. “Pēc šīs sarunas mana dvēsele vai rāvās uz pusēm. Es jutu Deivida sāpes, bet Stefānijas asaras kā nazis dūrās manā sirdī. Cilvēki, lūgums aizlūgt par šo ģimeni…” raksta Katrīna.
Lūsija piedzima 2009. gada 10. septembrī. Jau četru mēnešu vecumā viņai nācās pārciest gurna operāciju, meitene nebija attīstīti arī ceļi un potītes. Tā kā viņai bija ļoti slikta apetīte, viņai neizdevās pieņemties svarā. Tad, kad Lūsijai palika deviņi mēneši, ārsti diagnosticēja viņai ļoti retu slimību, kas zināma kā progērija.
Posted by Stephanie Parke on Svētdiena, 2016. gada 7. augusts
Neskatoties uz savām fizioloģiskajām nepilnībām, meitene bija ļoti aktīva, dzīvespriecīga, turklāt, tāpat, kā arī citi mazi bērni, mīlēja dziedāt un priecāties kopā ar saviem vienaudžiem. Taču, neskatoties uz citiem bērniem, Lūsijai bija artrīts un problēmas ar sirdi, kas kavēja viņas attīstību dzīves laikā un manāmi saīsināja viņas kopējo dzīves ilgumu.
Lūsijas mamma stāstīja, ka viņi divas reizes bija braukuši uz citām valstīm (vienreiz 2011. gada oktobrī uz Angliju, bet otrreiz 2012. gada decembrī uz Itāliju) pie ģimenēm, kurās arī bērni sirgst ar progēriju. Lūsijas mamma uzskatīja, ka tā ir laba iespēja Lūsijai iepazīties ar citiem bērniņiem, kuriem ir tādas pašas veselības problēmas un ierobežojumi, kādi ir viņai. “Viņa man ir ļoti kautrīga, taču tad, kad tomēr saņemas sākt spēlēties ar citiem, viņa ļoti aizraujas,” stāsta Stefānija.
Lūsijas vecāki izveidoja fondu “Lucy Parke Progeria Fund” (“Lūsijas Pārkas progērijas fondas”) uzreiz pēc tam, kad 2010. gadā uzzināja par meitas slimību. Viņi gribēja izglābt savas mazās meitiņas dzīvību ar cilvēku saziedotajiem līdzekļiem. Radinieki, draugi, kaimiņi un paziņas – visi sūtīja fondam naudu, jo viņi ļoti pārdzīvoja par mazo meitenīti.
“Mēs esam neizsakāmi pateicīgi visiem tiem, kas palīdzēja mūsu mazajai Lūsijai. Diemžēl pašlaik nav nekādu medikamentu, kas spētu izārstēt progēriju, taču mūsu fonds ziedo līdzekļus, lai tādu meklētu. Pasaulē vēl ir daudz bērnu, kas sirgst ar šo slimību un vienkārši vēlas dzīvot. Mūsu uzdevums ir viņiem palīdzēt,” stāsta Stefānija.
Lūsija nemitīgi apmeklēja ārstus, viņai bija aktīvs dzīvesveids, slimība krasi nepasliktinājās. Vecāki kontaktējās ar līdzīgiem fondiem ASV un Francijā, lai uzzinātu par iespējamām ārstēšanas metodēm, kas spētu paildzināt neaizsargātā bērniņa dzīvību. Taču nekas no tā visa nesniedza rezultātus.
Lucy Parke was an ‘amazing’ little girl, who has ‘left a lasting impact on the world’, mourners heard at her funeral….
Posted by The Banbridge Chronicle on Otrdiena, 2018. gada 9. janvāris
Ir ļoti grūti apzināties, ka jūsu mīļotais bērns lēnām jūsu acu priekšā mirst, taču Deividam un Stefānijai situācija bija pat vairākas reizes briesmīgāka. Viņi nevēlējās padoties un pieņēma šo bērniņu kā Dieva dāvanu. “Dievs mums sūtīja mūsu mazulīti, un mēs esam neizsakāmi pateicīgi viņam par to. Lūsija teju apgaismoja mūsu ģimeni, kā rezultātā mēs kļuvām tuvāki Dievam. Pateicoties Lūsijai, mēs spējām daudz ko apzināties un nostiprinājām savu ticību. Viņa izmainīja mūsu un daudzu citu cilvēku dzīvi,” stāsta Lūsijas māte.
“Mēs esam zaudējuši mūsu dārgo Lūsiju. Lai gan viņas ķermenis bija vārds, viņas sirsniņa bija stipra. Viņas mīlestība pret dzīvi un skaistais smaids lika mums lepoties ar to, ka bijām viņas vecāki,” tā savā Facebook raksta Stefānija.