Trīs gadus vecais Markuss un divus gadus vecais Akels dzīvoja vienā no Altajas apgabala ciemiem. Tēvu viņi nekad nebija redzējuši.
Vispār jau arī māti viņi bieži neredzēja – sieviete atstāja dēlus vienus pašus, skrienot uz kārtējo “randiņu” ar kavalieri. Reiz kaimiņiene pamanīja, ka mammas kaut kā pārāk ilgi nav mājās, un piezvanīja policijai.
Uz izsaukumu atbrauca grupa, kuras sastāvā bez nepilngadīgo lietu darbinieka bija arī policists Jānis Kārkliņš, bijušais armijnieks, četras reizes pabijis karstajās zonās.
— Kad mēs iegājām mājā, sirds sažņaudzās – atceras jānis. – Es esmu daudz ko redzējis, bet kaut ko tādu, un vēl mūsdienās! Pussabrukušajam namiņam ir izsists logs, kuru trīsgadīgais Markuss aizbāzis ar mantām, lai nepūstu. Bet laukā marts! Ne spilveni, ne aizkari, ne produkti.
Vecākais no puisēniem, Markuss, sataupīja vienīgo bulciņu, kura viņiem ar brāli bija: deva Akselam mazdrusciņ pagrauzt maizīti, un pēc tam paslēpa – nevar zināt, cik ilgi vēl vieniem būs jāsēž.
Lai brālīti sasilditu, satina viņu matračos. Man galvā uzreiz radās doma – “savākšu viņus”, bet skaļi pajautāju: “Brauksiet pie manis?”
Bet tad viņi izbijās. Un tur Markuss, izdzirdējis stāstu, uzreiz iekliedzās:”Tēti, kā gan es tevi uzreiz neatpazinu?!!”
— Man pa rokām skraida skudriņas, un asaras acīs…te nav iespējams palikt vienaldzīgam… – joprojām satraukts, vārdos pinas Jānis.
Izrādījās, ka brāļi aukstā mājā nosēdējuši sešas dienas. Ja nebūtu kaimiņienes modrība, nav zināms, vai viņus izglābtu. Mazuļus uzreiz aizveda uz slimnīcu: apārstēt, nomazgāt un, protams, pabarot.
Jānis piezvanīja savai sievai Lienei un vienā rāvienā izstāstīja par atrastajiem bērniem. No rīta viņi kopā atbrauca apciemot mazuļus slimnīcā, atvedot auglīšus un rotaļlietas…
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu