— Es uzreiz sapratu, ka tas ir nopietni, tikko Jānis piezvanīja, – stāsta Liene. – Mūsu mazajam dēliņam tad bija tikai gadiņš. (Un vēl Lienei bija trīs meitas no iepriekšējām laulībām). Un, atnācis mājās, vīrs vienkārši nezināja, kur likties. Sēž, klusē, pats domā kaut ko savā galvā.
“Paņemsim viņus pie sevis, Lien!” – un tas vairs nebija apspriežams.
Pāris uzreiz sapirka puisēnim drēbes, jo viņiem nebija pilnīgi nekā. Liene ar gadus veco bērnu uz rokām apstaigāja visus kabinetus un izsēdēja ne vienu vien rindu, lai savāktu visus papīrus, kas nepieciešami adopcijai.
Par mammu un tēti puikas Jāni un Lieni sāka saukt jau slimnīcā.
Tagad Markusam ir 5 gadi, Akselam- 4. Markuss spriež kā pieaudzis vīrietis. Viņš itin visā atdarina tēti Jāni.
— Ieraudzīs ziediņu, tūlīt pat noraus un atnesīs man, – smejas Liene. – Krēsliņu atnesīs un noliks blakām, lai es apsēstos un atpūstos, rūpējas, lai es laikus paēstu.
Saka: “Zini mammu, es būšu, kā mūsu tētis. Man būs liela ģimene, māja un es nekad savus bērnus nepametīšu!”