Nav vērts cīnīties par to, kā, ja tā padomā, nekad nav bijis. Par ēnu, par spoku. Par to, kas varēja būt, bet tā arī nenotika.
Saprotams, ka vienmēr vajag turēties un nepadoties. Lai kas arī notiktu tavā dzīvē. Ir jābūt spēcīgam un izturīgam, cīnīties līdz galam. Bet tas ir tajā gadījumā, ja cīnīties ir tā vērts.
Tas daudz ko palīdz saprast un sasniegt, galu galā – tikai cīņā mēs augam. Bet dažreiz nākas pieņemt ļoti, ļoti sarežģītus lēmumus.
Tas attiecas uz lietām un cilvēkiem, kuri mūs ir tikai un vienīgi sāpinājuši.
Un šajā gadījumā mūsu lēmums nebūt neliecina par mūsu vājumu. Un neliecina par to, ka mums vienkārši nepietika drosmes un izlēmīguma.
Tas vienkārši nozīmē, ka mēs beidzot, pēc nedēļu un mēnešu ilgām ciešanām, mēģinot sevi savākt kopā pa gabaliņiem, gluži kā boksā – nolēmām “nomest dvieli”.
Man nebūt nebija viss jau vienalga. Tu joprojām dzīvo manī. Un, patiesību sakot, man būs nepieciešams ilgs laiks, lai tevi aizmirstu. Lai aizmirstu visas mūsu tikšanās, skatienus, visus solījumus, cik ļoti labi mums būs kopā. Lai aizmirstu par to manu dzīves posmu, kurā biji tu…
Bet bija arī sliktas lietas, jo viena bez otras taču nepastāv.
Es šeit domāju par tām dienām un mēnešiem, kad gaidīju, ka viss nokārtosies un labosies. Par laikiem, kad man likās, ka sirds saplīsīs tūkstošos gabaliņu – tik ļoti sāpīgi tas bija.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu