Visu laiku meklēju šīm lietām attaisnojumus, teicu sev, ka cīnos par tevi. Pat, ja, visticamāk, tu to nemaz nebiji pelnījis.
Un tikai tagad, kad skatos atpakaļ, apzinos, ka vienīgā mana problēma biji tu. Tu vienkārši nebiji gatavs manai milzīgajai un dziļajai mīlestībai. Tu nebiji gatavs paņemt to, ko es biju gatava dāvināt tev. Un tas nav nekas slikts.
Bet tas nedod tev tiesības paņemt tikai to, ko tu pats vēlies, un atstāt mani šajā nesaprotamajā, “pakarinātā” stāvoklī.
Tas vien liecina kaut ko par tevi, kā par vīrieti, un nevis par to, ka es esmu slikta meitene. Un es vēlos, lai tu šos vārdus sadzirdi.
Protams, ka man patiesi gribētos, lai tu atzītu un novērtētu visu, ko es tavā labā esmu darījusi. Daudz vairāk par tiem visiem, kuri ir tev apkārt…
Bet es esmu nogurusi, teikšu godīgi. Es izdarīju visu, ko varēju.
Visticamāk, ka kaut kādā mūsu attiecību brīdī es pārstāju pamanīt realitāti. Vienkārši nepamanīju, ka cīnīties jau vispār vairs nav par ko. Es patiešām tik ātri nepadotos, ja zinātu, ka tas kādam ir vajadzīgs…Bet tā nav.
Tu “izvilki” no manis visu enerģiju, un pēc tam izmeti kā nevajadzīgu apelsīna miziņu. Man ir tāda sajūta, ka puse no manis vienkārši vairs nav. Un to izdarīji tu…
Gribētos ticēt, ka ar gadiem tu sapratīsi, ko no manis prasīja šī bezgalīgā cīņa – par to, lai mēs būtu kopā.
Tagad es vēlos dzīvot, zinot, ka, ja tu kārtējo reizi nokritīsi, man nevajadzēs tevi ķert. Bet, ja es atkal nevarēšu aizmigt – tas nebūs tevis dēļ. Ka nejutīšos vairs, it kā viss visapkārt jūk un brūk, un es neko tur nevaru padarīt.
Un pats galvenais: man vairs nevajag cīnīties par to, kas, ja tā padomā, nekad nav bijis. Par ēnu, par spoku. Par to, kas varēja būt, bet tā arī nenotika.
avots: cluber.com.ua